“Nepadoties nevienā dzīves situācijā!” Saruna ar ārstu Andri Skridi 28
Zigmunds Bekmanis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītā gada nogalē masu medijos parādījās ziņa, ka lidojumā no Amsterdamas uz Bostonu kādam šī reisa pasažierim dzīvību izglābis bijušais Saeimas deputāts, ārsts Andris Skride.
Kas tad īsti notika un kā ārsts atceras saspringto situāciju? “Lidmašīnai atrodoties virs Atlantijas okeāna, pamanīju salonā lielu kņadu, kurai skaļrunī sekoja jautājums, vai lidmašīnā ir kāds ārsts. Jau ierasti man ceļojumos vienmēr līdzi ir gan oksimetrs, gan asinsspiediena mērīšanas aparāts un neliela aptieciņa, taču arī lidsabiedrībai “Delta Airlines” bija medicīnas soma, ar kuras saturu pēc reglamenta var rīkoties tikai ārsts. Pasažierim, lidmašīnai paceļoties, acīmredzot bija sākusies trauksmes izraisīta vagālā reakcija, kas nozīmē strauju sirdsdarbības palēnināšanos un var novest pie sirds apstāšanās. Šādos gadījumos var palīdzēt atropīns. Tas normalizē pulsu, to arī injicēju. Pasažierim uzreiz kļuva labāk, un viņš varēja turpināt ceļu.”
Plašākai sarunai ar medicīnas doktoru, kardiologu un Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru Andri Skridi esam satikušies Cesvaines pilī, kur līdz pagājušā gada nogalei bija apskatāma viņa ierosināta un sarīkota četru dzimtas gleznotāju darbu izstāde. Lai gan ar Andri esam novadnieki, mācījušies vienā skolā gan Dzelzavā, gan Cesvainē, tiekamies pirmoreiz, jo nebijām vienas paaudzes skolēni. Toties labi pazinu viņa mammas brāli Edmundu Skridi – mežkopi, aizrautīgu videooperatoru, kurš iemūžinājis svarīgākos vietējās dzīves notikumus, tostarp Cesvaines Tautas teātra izrādes, un arī vecmāmiņu Mudru Skridi, ar kuru kopā ilgus gadus dziedājām jauktajā korī “Cesvaine”.
Cesvaines ģimnāziju absolvējuši daudzi Latvijā labi pazīstami cilvēki, starp viņiem aktieri Elvīra Baldiņa un Kārlis Sebris, arī gleznotājs Arijs Skride. Kāda tev ir saistība ar šā mākslinieka dzimtu?
Skrides dzimta cēlusies Dzelzavas pagasta Bučauskā netālu no Cesvaines, turpat, no kurienes nāk arī Operetes galvenais režisors Kārlis Pamše. Pētot dzimtas ciltskoku, esmu noskaidrojis, ka apmēram 19. gadsimta vidū vidzemniekiem doti uzvārdi. Dzimtas leģendā, ko man atklāja vectēva brālis Laimonis Skride, vēstīts, ka mans piektās paaudzes vectēvs Andrievs lieliski spēlējis vijoli un norādītajā dienā ieradies Bučauskas pareizticīgo baznīcā pie mācītāja pēc uzvārda. Mācītājs par Andrieva prasmi zinājis, tādēļ gribējis dot uzvārdu Skribka, bet viņam krieviskais uzvārds nav paticis, un abi par to diskutējuši, līdz vienojušies par latviskāko Skrihde – ar “ī”, kas, mainoties pareizrakstības likumiem, pārvērtās par “i”. Tā Bučauskas dievnamā arī ir sākusies Skrides dzimta.
Andrievs par sievu apņēma vietējo meiteni Kaču Čonki, un 1871. gada 18. oktobrī viņiem piedzima dēls Augusts Skride, kurš vēlāk kļuva par “Boķu” māju saimnieku. Slēpojot Bučauskas apkaimē, mans vectēvs ceturtajā paaudzē Augusts iepazinās ar nākamo sievu Veru, kura no Maskavas bija atbraukusi ciemos pie sava tēva pareizticīgo mācītāja Vladimira Poļakova, kurš uz laiku kalpoja Vecpiebalgas un tās apkārtnes draudzēs. Savukārt viņas māte Jekaterina Trockaja bija Krievijas caram pietuvinātās grāfu Šeremetjevu dzimtas pārstāve. Jaunieši iemīlējās, bet situācija kļuva ļoti sarežģīta. Veras vecāki iebilda laulībām ar zemnieku, pieteicās pirmais mazulis, un viņas tēvs pat mēģināja izdarīt pašnāvību. Galu galā abi jaunieši apprecējās, Vera palika uz dzīvi Vidzemes guberņā, taču tika izslēgta no dižciltīgās dzimtas un mantojuma. Viņiem piedzima četri bērni: Zoja (1899), mans vecvectēvs Jānis (1901), vēlākais gleznotājs Arijs (1906) un pastarīte Ija (1916).
Tavā dzimtā ir daudz mākslinieku. Kādēļ par savas dzīves aicinājumu izvēlējies medicīnu?
Mācoties Dzelzavas pamatskolā, man ļoti patika cilvēka anatomija un iepazīšanās ar dažādām slimībām. Es daudz lasīju par medicīnu ārpus obligātās mācību literatūras, uz ko mani iedvesmoja bioloģijas un ķīmijas skolotāja Astrīda Nagle. Lasīju arī grāmatas par ārstu dzīvesstāstiem un ārzemju autoru memuārus, tostarp Hansa Seljesa “Mana mūža stress”. Bet visvairāk mani uzrunāja Aksela Muntes “Stāsts par Sanmikelu”, īpaši šā zviedru ārsta filozofiskās pārdomas. Astotajā, devītajā klasē jau biju izlēmis, ka studēšu medicīnu un gribu kļūt par ārstu, tādēļ vidusskolā padziļināti mācījos bioloģiju lieliskās skolotājas Sarmas Dimperes un ķīmiju –iedvesmojošās skolotājas Ineses Āres vadībā.
Taču man patika un labi padevās arī ģeogrāfija, jo mamma ir ģeogrāfijas skolotāja un vectēvs Imants arī pasniedza šo mācību priekšmetu. Es uzvarēju Latvijas ģeogrāfijas olimpiādē un līdz ar to Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un vides zinātņu fakultātē jau biju uzņemts bez iestājeksāmeniem – tā bija alternatīva, ja nu lielā konkursa dēļ neizdotos iestāties Latvijas Medicīnas akadēmijā (tagad Rīgas Stradiņa universitāte. – Z. B.). Izjutu stresu, tomēr sekmīgi izturēju konkursu. Un sākās mans ārsta ceļš.
Ārsta profesija ir cildena, taču tajā ir ļoti daudz novirzienu. Kas tevi pamudināja izvēlēties tieši kardioloģiju?
Mācoties Rīgas Stradiņa universitātes trešajā kursā pie profesora, kardiologa Jāņa Jirgensona, man kardioloģija iepatikās, es ļoti labi sapratu sirdsdarbības elektrisko atainojumu – kardiogrammas. Tās aplūkojot, pāris sekundēs varēju noteikt, kādas konkrētajam cilvēkam ir sirdsdarbības problēmas, tādēļ nereti kursabiedri griezās pie manis pēc padoma. Mani pat iesauca par sirds ārstu, tas bija jāsaprot arī pārnestā nozīmē, jo grupas darbā, ejot pie pacientiem, es biju tas, kurš parasti runāja ar slimniekiem, bet pārējie klausījās. Tomēr vēl sestajā kursā nebiju pārliecināts, ka specializēšos tieši kardioloģijā. Mani interesēja arī hematoloģija, taču tobrīd visas brīvās rezidentūras vietas šajā nozarē bija aizņemtas. Tolaik pirms kardioloģijas rezidentūras vēl bija jāmācās iekšķīgo slimību rezidentūrā, un tajā pilnīgi nejauši nonācu Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas 27. Vispārējās kardioloģijas nodaļā, kur es joprojām strādāju. Nodaļas vadītāja daktere Janīna Romanova pamanīja, ka darbs man padodas, un jau pirmajā rezidentūras gadā kļuvu par nodaļas ārstu.
Bet tu esi pievērsies arī plaušu hipertensijas pētīšanai.
Darba uzsākšana kardioloģijas nodaļā sakrita ar tajā brīdī notiekošajiem plaušu hipertensijas pētījumiem pasaulē. Tā ir samērā reta slimība ar apmēram divsimt trīssimt saslimšanas gadījumiem uz miljonu iedzīvotāju, kas izpaužas kā plaušu artēriju aizaugšana, un cilvēki vairs nevar paelpot. Mūsu rīcībā nonāca jauni medikamenti šīs slimības ārstēšanai, 2007. gadā nodaļas vadītāja man uzticēja plaušu hipertensijas pacientus, kur sadarbojos ar savu studiju laika profesoru Jāni Jirgensonu. Sāku vadīt šīs slimības pacientu reģistru, savukārt šobrīd vadu Reto slimību centru Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Arī savu rezidentūras pētniecības darbu un doktora disertāciju izstrādāju par plaušu hipertensiju – šo dzīvību apdraudošo slimību.
Tu kā pirmais mūsu valsts ārsts piedalījies pirmajā Latvijas pacienta plaušu pārstādīšanas operācijā, ar to ierakstot neizdzēšamu lappusi Latvijas medicīnas vēsturē.
Jā, tā bija pirmā un diemžēl pagaidām arī vienīgā šāda veida operācija. Paciente Zane ir mana vienaudze un novadniece. Sākumā medikamenti Zanei palīdzēja, bet tālākā ārstēšanās gaita vairs nebija tik efektīva. Faktiski mana paciente palika guloša un nepieciešamības gadījumā varēja pārvietoties tikai ratiņkrēslā. Viņai nepārtraukti bija jāelpo papildu skābeklis, turklāt vēdera dobumā krājās liels daudzums šķidruma.
Vajadzēja steidzami rīkoties. Zanes slimības laikā piedalījos konferencē Vīnē, kur klausījos Valtera Klepetko lekciju par plaušu transplantāciju. Viņš ir viens no pasaulē pazīstamākajiem torokālajiem ķirurgiem, kurš Austrijā pirmo plaušu transplantāciju bija veicis jau 1989. gadā – naktī, kad krita Berlīnes mūris. Pēc lekcijas atmetu kautrību, piegāju viņam klāt un izstāstīju par Zani. Profesors ieinteresējās palīdzēt un uzņēma manu pacienti plaušu transplantācijas rindā Austrijā. Pēc šādām operācijām nepieciešama ļoti specifiska medikamentozā ārstēšana, tādēļ divus mēnešus pavadīju Vīnē, apgūstot vajadzīgās zināšanas šādu pacientu aprūpei. Vienlaikus bija jāatrisina arī operācijas izmaksu jautājums.
Tolaik, 2014. gadā, Zanes plaušu transplantācijas veikšanai Vīnē bija nepieciešami simt divdesmit tūkstoši eiro. Rakstījām lūgumus valsts iestādēm, bet finansējumu atteica gan Veselības ministrija, Nacionālais veselības dienests, gan Laimdotas Straujumas vadītais Ministru kabinets. Tad vērsāmies pie “Ziedot.lv”. Viņi bija skeptiski par kampaņas sekmēm, jo līdz tam tik liela summa vēl nebija vākta, tomēr, pateicoties plašai reklāmai masu medijos, nauda tika savākta mēneša laikā. Zvanīju uz Austriju, Zane tika iekļauta transplantācijas rindā. Bet Zanes veselības stāvoklis strauji pasliktinājās, jo asinīs trūka skābekļa. Skaidroju austriešiem, ja viņa netiks operēta divu nedēļu laikā, tad būs par vēlu, un Zanes operācijai tika piešķirta prioritāte. Atlika gaidīt donoru.
Zvanu par atrasto donoru saņēmu dežūras laikā slimnīcā un tūlīt sāku gatavot Zani tālajam ceļam. Austrieši uz Rīgu nekavējoties atsūtīja speciālo lidmašīnu, mēs ar neatliekamās medicīniskās palīdzības auto devāmies uz lidostu. Ielidojot Vīnē, bez liekām formalitātēm Zani nogādāja operāciju zālē. Operācija ilga deviņas stundas un bija veiksmīga. Arī atveseļošanās kurss noritēja sekmīgi, un Zane jau astoņus gadus var pilnvērtīgi dzīvot. Kaut pagājis ilgs laiks, joprojām rūpējos par Zani un pieskatu viņas plaušas.
Skumjākais šajā stāstā ir tas, ka tobrīd bija iespēja slēgt līgumu ar Vīnes slimnīcu par plaušu transplantācijas veikšanu arī turpmāk, taču mūsu valstij nebija intereses sadarboties. Pa šiem gadiem varējām glābt vēl daudzas citas dzīvības.
Vai laušanās cauri birokrātijas džungļiem, glābjot dzīvību Zanei, tevi pamudināja iet politikā?
Jā, tas bija galvenais iemesls, kāpēc sāku darboties politikā. Gāju pie Paula Stradiņa universitātes slimnīcas vadības, bet man kā rezidentam pateica, ko tu atļaujies – nekādi līgumi ar Vīnes klīniku netiks slēgti. Tajā laikā Latvijas Ārstu biedrība pat centās panākt, lai es transplantāciju Vīnē atsaucu, jo veiksmīgu rezultātu nevarot garantēt un šādas operācijas veicot arī Igaunijā, lai mēģinot tur. Tad nu gan sadusmojos un pateicu, lai mani nemāca savus pacientus ārstēt. Ja es būtu klausījis iebildumiem, sekmīga rezultāta nebūtu, un Zane būtu nomirusi.
Lai risinātu sasāpējušās problēmas medicīnas jomā, kopā ar ārstiem un domubiedriem nolēmām dibināt partiju “Izaugsme”. Sliktā medikamentu pieejamība Latvijā, tehnoloģiju un medmāsu trūkums, zemās mediķu algas bija galvenās valstiski risināmās problēmas, kuras izvirzīju, sākot darboties politikā.
Nenožēloju nevienu dienu, ko četru gadu laikā esmu nostrādājis 13. Saeimā, jo man bija skaidri mērķi, ko gribēju sasniegt. Lielākoties tos arī sasniedzu, piemēram, kopējo mediķu algu apjomu izdevās palielināt par 346, onkoloģijas slimnieku ārstēšanas budžetu – par 30 miljoniem eiro. Panācu, ka valsts šobrīd apmaksā skābekļa aparātus gan sirds un plaušu slimniekiem, gan cilvēkiem ar pēckovida komplikācijām. Cīnījos pret neveselīgiem paradumiem, ieviešot lielāku akcīzes nodokli saldinātajiem dzērieniem un cigaretēm, iekasēto naudu novirzot zālēm, tostarp onkoloģisko slimību ārstēšanai. Iesniedzu jaunu likumu, lai publiskās vietās varētu uzstādīt ārējos defibrilatorus – visiem pieejamus aparātus, kas palīdzētu izglābt cilvēkus ar sirdsdarbības traucējumiem. Protams, likumdošanas process bija lēnāks, nekā es biju iedomājies, bet vairākas problēmas medicīnas un sociālajā jomā kopā ar domubiedriem man izdevās atrisināt, tajā skaitā palielināt pensijas. Guvu neatsveramu pieredzi arī valsts pārvaldē un starpvalstu sadarbībā.
Tava partija “Izaugsme” iekļāvās partiju apvienībā “Attīstībai/Par”, kurai 14. Saeimas vēlēšanās pietrūka 250 balsu, lai tā tiktu pārstāvēta Latvijas parlamentā. Tu balotējies Vidzemes vēlēšanu apgabalā, kur vislabāk esi pazīstams. Kas, tavuprāt, nogāja greizi?
“Attīstībai/Par” kovida laikā bija uzņēmusies atbildību par Veselības ministriju, kurai ārkārtas situācijā neizdevās atrisināt visas problēmas un pienācīgi tās izskaidrot iedzīvotājiem. Es uzskatu, ka politiķi nekādā gadījumā nedrīkst būt augstprātīgi, diemžēl mūsu partiju apvienībā mēs ar to saskārāmies.
Rezultāti Vidzemes vēlēšanu apgabalā, kur startēju kopā ar Arti Pabriku, bija labi – ap desmit procentu balsu. Par nelaimi, labie panākumi Vidzemē nespēja atsvērt slikto startu Kurzemē un Rīgā, kur par mūsu partiju apvienību nobalsoja vien divi trīs procenti vēlētāju, līdz ar to kopējais rezultāts noslīdēja nedaudz zem ievēlēšanai nepieciešamajiem pieciem procentiem. Paldies visiem, kas mani atbalstīja! Zaudējums ir jāpieņem, bet padoties negrasos.
Tagad visus savus spēkus veltu medicīnai un jo īpaši zinātnei. Nodarbojos ar jaunu medikamentu pētniecību un jaunu ārstniecības metožu ieviešanu, tostarp 2022. gadā ieviesu jaunu ārstēšanas metodi – balona pulmonālo angioplastiju plaušu asinsvadu attīrīšanai no trombiem. Ja Latvija grib izrauties uz priekšu zinātnē, vairāk līdzekļu jāiegulda tieši eksaktajās zinātnēs – bioloģijā, ķīmijā, arī IT tehnoloģijās, kurām pamatā ir matemātika. Uzskatu, ka nākotnē tieši šīs jomas ar jauniem atklājumiem un patentiem būs pelnošākās un dos artavu arī valsts attīstībā.
Grūtos kompromisos beidzot ir tapusi un parlamentā apstiprināta valdība. Kā tu vērtē jauno veselības ministri Līgu Meņģelsoni, kura līdz šim nav bijusi saistīta ar problēmām medicīnā?
Meņģelsones kundzi iepazinu, jau vadot Sociālo un darba lietu komisiju Saeimā. Mēs pieņēmām vairākus likumus, kas tapa kopā ar viņas vadīto Latvijas Darba devēju konfederāciju. Es novērtēju un atbalstu jaunās ministres strukturēto pieeju darbam, kas ir ļoti vērsta uz rezultātu. Viņa patiešām ir cīnītāja un prot uzklausīt dažādus viedokļus. Manuprāt, Līgai Meņģelsonei pēc rakstura īpašībām un darbaspējām ir iespēja labi vadīt Veselības ministriju.
Tu daudz strādā, bet, lai atjaunotu spēkus, vajadzīga arī atpūta.
Strādāju tiešām daudz, bet atslēgas vārds gan medicīnā un zinātnē, gan politikā ir komanda. Katrā pētījumā man ir spēcīga komanda un stabila materiāli tehniskā bāze Rīgas Stradiņa universitātē. Cik vien iespējams, cenšos braukt ar divriteni un staigāt kājām, lai katru dienu sanāktu vismaz desmit tūkstoši soļu, kas ir septiņi astoņi kilometri. Man svarīgi ir sevi visu laiku uzturēt labā fiziskā formā, daudz kustoties un veselīgi ēdot. Savukārt ziemā, cik vien atļauj laikapstākļi, slēpoju.
Man patīk arī ceļot. Kad dodos uz ārzemēm, vienmēr ieplānoju laiku, lai varētu baudīt vietējo kultūru, ēdienus un dabu. Lielpilsētas nav manā gaumē. Man labāk patīk baudīt jūru un kalnus, kur pabūt vienatnē un izjust mieru un klusumu, bet mājās Latvijā man vienmēr gribas atgriezties. Ikdienā pēc grūtām darba stundām patīk palasīt kādu grāmatu, paklausīties klasisko mūziku vai noskatīties labu mākslas filmu. Šobrīd lasu Noras Ikstenas grāmatu “Mātes piens”. Kādreiz aktīvi nodarbojos ar vindsērfingu, bet šim hobijam mazliet patraucēja laika trūkums politikas dēļ.
Esmu dzirdējis par tavu aizraušanos ar mākslas filmu uzņemšanu.
Tā sākās medicīnas studiju laikā. Mēs savā grupā izveidojām teātra pulciņu, un, gaidot pasniedzējus, ik pa laikam izspēlējām dažādas etīdes. Viena no mīļākajām epizodēm bija no filmas “Emīla nedarbi” – pļaviņā pie Stradiņa slimnīcas, kur tagad ir uzcelts jaunais korpuss, izspēlējām ainu, kurā komandante iekrīt vilku bedrē. Tas bija ļoti amizanti, ko pamanīja arī slimnīcas personāls, jo darbojāmies baltajos virsvalkos. Veidojām arī fotoseriālu par mediķiem – par to, kādas intrigas notiek privātklīnikā, un vēlāk izdevām to bilžu grāmatā. Mums bija arī savs koris. Atceros, dodoties uz Sauriešu tuberkulozes slimnīcu, piestājām uzdziedāt Stopiņu estrādē un, protams, nokavējām nodarbību, bet, uzzinot, kāpēc tā notika, pasniedzēja, medicīnas doktore Evija Livčāne, nemaz nerājās.
Jau būdami rezidentūrā, izdomājām, ka varam arī kaut ko uzfilmēt. Vienam draugam bija kamera, uzrakstījām scenāriju par dzīvniekiem, noīrējām kostīmus un izspēlējām sižetu, kurā darbojās govs, kura saslima un bija jāved uz slimnīcu. Grupas biedrenes Anetes Eklonas mamma strādāja kinoteātrī “Rīga” un sarīkoja mums tur pirmizrādi. Uzaicinājām tuvākos draugus, kuriem šī piecpadsmit minūšu garā filmiņa ļoti patika, un āķis bija lūpā. Gribējām uzņemt nopietnākas filmas, piecus gadus pēc kārtas pa vasarām ar to arī nodarbojāmies. Tapa spēlfilma, kā arheologs Jānis Apals Bakanā meklē ezerpili un sākas visādas burvestības. Bet gribējās vēl ko grandiozāku, tādēļ pierunāju grupas biedrus vēlreiz atbraukt uz manu dzimto pusi.
Jaunais scenārijs bija balstīts uz leģendām, ka Cesvaines pilij uzrodas trīs dažādu tautību mantinieki – Volfenšteins, Volkovs un Vilciņa, kuri cīnās, lai iegūtu pili savā īpašumā. Sametām naudu, noalgojām vietējo operatoru Imantu Pulksteni, noteicām vienu nedēļu, kad visa filmēšanas grupa dzīvos Grašu muižā. Tā kā filmas darbība notika dažādos laika periodos, no Rīgas kinostudijas noīrējām vēsturiskos tērpus. Atradām grimētāju, un ar savu klasesbiedreni sarunāju pat zirgus, ar kuriem aktieri izjās pils priekšā. Palūdzu radiniecei Annai Veismanei sakomponēt mūziku, kuru viņa pati arī ierakstīja, vēl divus skaņdarbus ieskaņoja pianiste Lauma Skride Latvijas Radio studijā. Paši visu ierunājot un montējot, radījām pašdarbības līmenim tīri atzīstamu filmu, kuras pirmizrādei noīrējām kino- teātri “Splendid Palace”. Lielā zāle bija pilna ar lūgtajiem viesiem, un visiem mūsu filma patika.
ANDRIS SKRIDE
Dzimis Madonā.
Mācījies Dzelzavas pamatskolā un Cesvaines ģimnāzijā.
Absolvējis Rīgas Stradiņa universitāti 2006. gadā, zinātņu doktora grādu ieguvis 2018. gadā.
Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors un galvenais pētnieks.
Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas kardiologs un Reto slimību centra vadītājs.
Kopš 2016. gada Latvijas Reto slimību speciālistu asociācijas vadītājs.
Bijis LR 13. Saeimas deputāts (“AP”), Sociālo un darba lietu komisijas vadītājs.
Skrides fonda dibinātājs.
