Nepadoties ļaunam liktenim. Parabobslejista Artura Klota izaicinājumi 0
Saruna ar mūsu visvairāk titulēto parabobslejistu, valcēnieti Arturu Klotu, bija iecerēta pēc pasaules čempionāta, kas būtu pielicis punktu aizvadītajai sezonai, taču tā beidzās pāragri, un Artura sezonas bilancē ir bronzas medaļa Eiropas čempionātā, kā arī vairākas uzvaras Pasaules kausa izcīņas posmos. Tagad 29 gadus vecais Eiropas un divkārtējais pasaules čempions mitinās savā Valkas namiņā, lēnā garā darbina mājas trenažierus, krāj spēkus un domā par tālāko.
Liktenīgais lidojums
Arturs vienmēr bijis sportisks, trenējās vieglatlētikas skriešanas disciplīnās, spēlēja bumbu, šahu, piedalījās ugunsdzēsēju sacensībās, brauca ar BMX. Reiz kādā februāra pievakarē, lietum līstot, viņš, toreiz Valkas pamatskolas astotās klases audzēknis, kopā ar draugiem dauzījās kādā pamestā ēkā. Tumsā skrienot pa grausta augšējo stāvu, puisis negaidīti iekrita grīdas caurumā.
Lidojums nebija ilgs, taču traģisks. Arturs atceras tikai mirkli, kad nokritis uz muguras, kājas sarāvuši tā kā krampji un vairs nekustējušās.
Valmieras slimnīcā, kur viņam operēja lauzto mugurkaulu, ļaunākās aizdomas apstiprinājās – Arturs vairs nevarēs staigāt, pamatīgs muguras smadzeņu bojājums.
Arturs atzīst, ka viņam daudz devis Vaivaru rehabilitācijas centrā aizvadītais laiks. Iemācījies, kā tikt galā ar it kā vienkāršiem uzdevumiem – apģērbties, paēst, nomazgāties, aizsniegt kādu sev vajadzīgu lietu. Sapratis, ka pasaules gals tas nav, tik jāpiemērojas iespējām un jāiemanās tikt galā ar visu. Sākumā daudz palīdzējusi māsa Karīna. Māte viņiem, četriem bērniem, mirusi pirms četriem gadiem, drīz viņsaulē aizgāja arī vecvecāki, tēvam bijusi sava dzīve. Tagad Arturs dzīvo kopā ar savu sunīti un ar visu tiek galā pats.
Pēc reanimācijas nodaļas Valmierā un rehabilitācijas Vaivaros Arturs pabeidza devīto klasi, tad devās uz Sociālās integrācijas valsts aģentūras Jūrmalas profesionālo vidusskolu un tur apguva elektromontiera profesiju.
Izaicinājums
Vaivaros Arturs iepazinās ar treneri Vitu Kotāni, kura pirms pāris gadiem uz paralimpiskajām spēlēm Pekinā bija aizvedusi mūsu sieviešu sēdvolejbola komandu, bet tagad trenēja ratiņbasketbolistus. Arturs sportā kļuva atraisītāks, enerģiskāks, arī pārliecinātāks par savām iespējām.
Tieši tajā laikā Vitai, bobslejista Riharda Kotāna sievai, prātā ienāca, kā daudziem toreiz likās, dulla ideja – attīstīt parabobsleju. Ne tikai pie mums, bet visā pasaulē.
Parabobslejisti sacenšas parastajās ledus trasēs, sēžoties vienvietīgās monoboba kamanās, kuras trasē raida speciāla ierīce, veicot iestūmienu. Visiem sportistiem vienādās bobsleja kamanas, kas pirms sacensībām tiek izlozētas, sagādā Pasaules kausu izcīņas, pasaules un Eiropas čempionātu rīkotāji.
Arturs piekrita uzreiz, un pirmie braucieni 2011. gadā notika Austrijā. Viņš nenoliedz, ka tas prasījis savu tiesu drosmes, adrenalīna, taču ātri panācis saprašanos ar lielo ātrumu, kas brīžiem sasniedz pat 130 kilometrus stundā. Iespējams, ka palīdzējušas iemaņas BMX riteņbraukšanā, kur arī netrūcis azarta un riska mirkļu. Bijuši četri kritieni, taču, par laimi, bez īpašām sekām.
Čempions, vēlreiz čempions
Pēc četriem treniņu gadiem sākās pirmās sacensības, un divus gadus pēc kārtas – 2017. un 2018. gadā – Artūrs kļuva par pasaules un Eiropas čempionu parabobslejā. Veselības likstu dēļ visspožāko medaļu birums nedaudz sabremzējās, taču šogad trešā vieta Eiropā un cerības uz pasaules čempionātu, kurš gan izčākstēja.
Runājot par panākumiem, Arturs uzsver, ka bobslejs ir komandas sports. Kaut arī trasē viņš ir viens, lielu darbu veic treneri, mehāniķi, fizioterapeits un arī psihologs. Arturs ar labu vārdu piemin ciaguna meistaru Oļegu Onopčenko, kas licis saprast, ka tiešām viss sākas galvā.
Kā kļūt vēl labākam un stabilākam? Uz to Arturs atbild pavisam īsi – jātrenējas, rūpīgi jāiepazīst trases. Fizisko sagatavotību viņš attīsta turpat savā mājā, pateicoties Valkas domes un viņa skolas dāvātajiem trenažieriem. Kaut arī liekas, ka trasē īpašu spēku nevajag, Arturs tam nepiekrīt un paskaidro, ka fiziskā izturība nepieciešama visas sezonas garumā, parasti no novembra līdz martam. Garie braucieni uz Ziemeļameriku un tepat pa Eiropu prasa pamatīgu piepūli.
Arturs smej, ka labs treniņš viņam ir paša mājas, kas atrodas kalniņa galā. Ratiņkrēslā braucot mājās no netālā veikala, vajagot pamatīgu piepūli, lai tiktu augšā.
Par nākotnes plāniem viņš galvu nelauza, šobrīd Arturu pilnībā apmierina dzīves ritms, kura uzsvars tiek likts uz bobsleju. Sapnis, kas jau sāk izskatīties cerīgs, ir parabobsleja iekļaušana 2026. gada ziemas paralimpiskajās spēlēs Itālijā – vajadzīgo valstu pārstāvniecība sasniegta, tāpat pārējie priekšnoteikumi. Ļoti gribētu tajās piedalīties un uzvarēt.
Savu likteni Arturs uztver bez īpašas žēlošanas. Daudz kas atņemts, bet ļoti daudz arī dots. Redzējis pasauli, ieguvis visvērtīgākās medaļas, daudz jaunu draugu un domubiedru. Viņš vienmēr aicina līdzīga likteņa piemeklētos nekad nenokārt galvu, bet meklēt visdažādākās iespējas, lai rastu savu ceļu dzīvē. Vismazāk vajadzīga žēlošanās un palīdzības meklēšana.
