“Paldies, ka man ziedojāt, bet vispār valstij tas būtu jādara!” Kā “Latvijas lepnuma” balva palīdzēja Jurkām nepadoties 0
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušā gada nogalē viens no varoņiem, kas saņēma “Latvijas lepnuma” balvu, bija valmierietis Ints Jurka. Viņu godinājām nominācijā “Tētis”.
Taču pamanījām visu ģimeni: gaišus ļaudis, kas atbalsta viens otru un nepadodas grūtību priekšā.
Inta vecākais dēls Roberts, neraugoties uz veselības problēmām, pabeidzis vispārizglītojošo skolu un lolo sapni par studijām un sporta komentētāja karjeru. Ģimenē ir arī smaidīgi, aktīvi un brāli atbalstoši jaunākie bērni – Terēze un Lūkass –, kā arī aizrautīgā un nenogurdināmā mamma Inga.
Tiekoties ar viņiem, šķiet, ka suminājums pienāktos visai ģimenei. Tomēr balva tika Intam, jo viņš gadiem pavadīja Robertu uz skolu, kura nebija pielāgota skolēniem ar kustību traucējumiem, sēdēja ar dēlu vienā solā, palīdzēja pierakstīt stundā stāstīto. Turklāt Ints allaž nenogurstoši gādājis par dēla fizisko attīstību.
Pagājušajā nedēļā viesojos Jurku namā un priecājos par ziņu, ka “Latvijas lepnuma” balva palīdzējusi tikt arī pie Robertam tik nepieciešamās operācijas.
Pirms gada, rakstot par Jurku ģimeni, publicējām konta numuru, aicinot ziedot, jo Robertam bija nepieciešama muskuļu pagarināšanas operācija, kādu Latvijā neveic un valsts neapmaksā.
Finansējums bija vajadzīgs gan operācijai Vācijā, gan rehabilitācijai, kam jāseko pēc tās. Naudu ģimene sāka vākt jau pirms “Latvijas lepnuma” ceremonijas, taču šķita, ka nepieciešamo summu Latvijā neizdosies savākt, tika plānota ziedojumu vākšana arī Norvēģijā. Taču pēc “Latvijas lepnuma” ceremonijas līdzekļi tika rasti ļoti ātri, turklāt tepat.
Jurkas ir pateicīgi ziedotājiem, organizācijai “Be open”, žurnālistam Arnis Krauzem un citiem, kas palīdzēja sagādāt Robertam nepieciešamo.
Tētis aizstāj rehabilitāciju
Roberts pirms 22 gadiem piedzima divus mēnešus pirms noliktā laika un sasirga ar bērnu cerebrālo trieku, pusaudža gados parādījās arī epilepsijas lēkmes, kas nu, par laimi, pazudušas. Kad Robertam bija deviņi gadi, viņam jau veica muskuļu pagarināšanas operāciju. Tā notika Latvijā, pēc tam mēnesi zēnam bija jāguļ ieģipsētam, radās izgulējumi.
Vēl pēc ģipša noņemšanas pusgadu bērns bija jānēsā uz rokām. Nebija viegli izšķirties par vēl vienu operāciju, taču Vācijā to veic pēc citas metodikas, tā bija veiksmīga un nesagādāja tik lielas ciešanas.
Operāciju izdevās veikt šā gada sākumā, tāpēc Covid-19 pandēmija tai netraucēja. Citādi bija ar Polijā plānoto rehabilitāciju. Jurkas uz to lika lielas cerības, jo šajā rehabilitācijas centrā Roberts jau reiz bijis, tieši tur viņu “uzlika uz kājām”. Šoreiz rehabilitāciju nācās pārtraukt, jo pandēmijas dēļ slēdza valstu robežas.
Jurkas nepadevās un strādāja mājās: Ints, kurš savulaik bijis aktīvs sportists, ir zinošs sporta pedagoģijā, mājās trenēja dēlu.
Jurku mājā ir trenažieris, Robertam ir īpaši viņam gatavots trīsritenis; tēvs ar dēlu dodas veloizbraukumos. Roberts aizrāvies arī ar bočio – tā ir sporta spēle, kas līdzīga kērlingam, bet bez ledus.
Kāpēc trūkst asistentu?
Vidusskolas absolvēšana Robertam prasīja daudz spēka, tāpēc tagad jāvelta laiks veselības nostiprināšanai. Kad tas būs paveikts, puisis sāks studijas.
Tad Robertam būs vajadzīgs asistents, bet tos Latvijā atrast nemaz nav tik viegli. Inga, kura savulaik dibinājusi biedrību “Latvijas bērniem ar kustību traucējumiem”, atzīst: tā ir tāpēc, ka asistenti nevar rēķināties pat ar minimālo algu.
“Ja bērns saslimst un neiet uz skolu, asistentam par slimošanas dienām nemaksā. Ja ir tik nestabili ienākumi, šādu darbu gatavi uzņemties tikai pensionāri vai tie, kuri citu darbu nevar atrast. Nav jāmaksā par dīkā pavadītām dienām, varētu izveidot sistēmu, ka, kamēr bērns nav skolā, asistentam uztic citus darbus skolas vai ģimenes labā,” spriež Inga.
Bērna saslimšanas gadījumā vecākiem darba nespējas lapu apmaksā tikai līdz bērna 14 gadu vecumam. Taču Robertu, ja viņš saslimst, vienu nevar atstāt.
Tāpat viņu vienu nevar laist uz rehabilitāciju. Ko darīt? Gan Jurkām, gan citām ģimenēm tādos brīžos saspringti jādomā, kā izgrozīties.
Inga saka: Labklājības ministrijai un citiem politikas veidotājiem labi zināms, kas būtu jāmaina invalīdu atbalsta sistēmā, taču viss atduras pret valsts budžeta iespējām.
Taču arī esošo naudu varētu tērēt prātīgāk. Piemēram, atteikties no nepārdomātiem iepirkumiem. Gadās, ka iepērk daudz ratiņkrēslus, bet sliktas kvalitātes, ko tāpat lāga nevar izmantot. Labāk būtu pirkuši mazāk, bet labākus!
“Nekad nevienā iestādē neesam situši dūri galdā un teikuši, ka mums pienākas. Bet Roberts “Latvijas lepnuma” ceremonijā pateica: “Paldies, ka man ziedojāt, bet vispār valstij tas būtu jādara!”
Tobrīd likās traki, ka viņš ko tādu saka, bet pēc tam daudzi teica, ka pareizi vien viņš rīkojies,” stāsta Inga.
Jurkas gan arī pamanījuši, ka pēdējo gadu laikā aizvien vairāk tiek domāts par ļaudīm ar īpašām vajadzībām: gan vide kļūst vairāk pielāgota, gan kopumā atbalsts vairojas. “Kad Roberts vēl gāja skolā, klases ekskursijā bijām Sanktpēterburgā: skaista, atjaunota pilsēta, bet par invalīdiem nav padomāts. Tad sapratām, ka Latvijā par to tomēr domā un problēmas cenšas risināt,” secina Ints.
Skaisti svētki, spraiga ikdiena
Jautāti, kā pavadīja neseno tēva dienu, Jurkas atklāj, ka jauku pārsteigumu sagādājusi Terēze, sagatavojot brokastis vecākiem ar īpašu kafiju, pašgatavotām kūkām un paprikā ceptām olām. Ģimene allaž svin dzimšanas dienas un citus svētkus: ir svarīgi izrauties no allaž saspringtās ikdienas.
Jurku jaunākie bērni atsākuši mācības skolā. Terēze iet 8., bet Lūkass – 5. klasē. Terēzei šajā mācību gadā jātiek galā ar mākslas un mūzikas skolas absolvēšanu, bet Lūkass aizrāvies ar galda hokeju gluži nopietnā līmenī. Viņš cer iekļūt Latvijas izlasē un doties uz pasaules čempionātu.
Inga pati ir skolotāja, un Ints atzīst, ka tieši, pateicoties sievas pedagoģiskajām prasmēm un pacietībai, Roberts iemācījies rakstīt. Tagad Inga strādā Valmieras Viestura vidusskolā – tajā pašā skolā, ko pabeidza Roberts un kur mācās jaunākie bērni.
Šajā mācību gadā Ingas audzināšanā un skološanā nodota 4. klase. Tas nozīmē, ka jāmaina mācību metodes, jāievieš jaunais izglītības saturs.
Inga vērtē, ka šobrīd ir strauju pārmaiņu laiks: “Nav nemaz tik viegli sākt strādāt citādi, atteikties no ierastā. Dažkārt pat naktīs nevaru gulēt, domāju, kā tālāk strādāt. Līdzšinējās mācību grāmatas izmantojam maz. Lietoju jaunos mācību materiālus, projektā “Skola2030” ir izstrādāti gan tie, gan stundu plāni visam pirmajam semestrim, taču allaž ir bažas, vai arī turpmākajām tēmām tie būs, jo tiek izstrādāti pamazām.”
Inga tikai pirms dažiem gadiem otrreiz pabeigusi augstskolu, kur apguvusi tieši sākumskolas pedagogiem nepieciešamās prasmes. Viņa ir neizpratnē: kāpēc skolotājus gatavoja darbam ar vecajām metodēm, ja bija zināms, ka pieeja skološanai mainīsies.
Tikmēr Ints strādā nekustamo īpašumu apsaimniekošanā: savu darba režīmu viņš allaž pielāgojis ģimenes vajadzībām.
Plašāk par Jurku ģimeni lasiet žurnāla “Skola & Ģimene” oktobra numurā.
