Māris Antonevičs: Nepabeigtās vakariņas un sadomātā diskriminācija 2
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Neilgi pēc 9. maija interneta soctīklos parādījās kādas sašutušas krieviski rakstošas sievietes ieraksts, ka viņa ar ģimeni vēlējusies turpināt “dižas uzvaras” atzīmēšanu Jūrmalas restorānā “Kūriņš”, taču tā īpašnieks licis noņemt oranžmelnās (tā sauktās Georga) lentītes vai arī restorānu pamest.
Kā jau paredzams, reakcija uz ierakstu bija radikāli pretēja. Bet tā vien šķiet, ka “Kūriņš” pēc šī notikuma ieguvis daudzus jaunus klientus, kuriem simpatizē saimnieka stāja, kādas bieži pietrūkst valstiskā līmenī. Protams, tiem, kam galvā tas, ko pat kaimiņvalstī mēdz ironiski dēvēt par “pobedobesije” (aptuveni tulkojot no krievu valodas, “uzvaras trakums” – ne vien vajadzība atzīmēt 9. maiju, bet darīt to pārspīlēti ārišķīgi), ir visas iespējas turpmāk ēstuvi neapmeklēt.
Neēduši jau nepaliks – turpat Jūrmalā netrūkst krogu, kas, piemēram, orientējas uz iebraucējiem no Krievijas, piedāvājot atbilstošu vizuālu un muzikālu noformējumu. Katram savs.
Tomēr kaislības nerima un pēc laika parādījās mēģinājumi “Kūriņam” pierakstīt diskrimināciju pēc nacionālā principa, jo tur, ak šausmas, nelaižot iekšā krievus (lai gan nekas tāds nav noticis). Bet vēlreiz eļļu ugunī pielēja Latvijas sabiedriskais medijs – portāls “lsm.lv”, publicējot rakstu: “Georga lentīte, restorāns un 9. maijs: kuru saimnieks (ne)drīkst neielaist un kāpēc”.
Tajā spriests, ka lieta varētu nonākt līdz tiesai, jo te esot saskatāma diskriminācija “pēc politiskajiem uzskatiem”. Zīmīga ir tieši avotu izvēle. Raksta autors, “lsm.lv” žurnālists Sergejs Pavlovs kā vienīgo (!!!) “ekspertu” izvēlējies politiski angažētu juristu, kurš gadiem apkalpojis Latvijas Krievu savienības (iepriekš “PCTVL”) un Tatjanas Ždanokas intereses, – Alekseju Dimitrovu.
Te nu prasās atgādinājums, no kurienes tā oranžmelnā lentīte un kāpēc vairākās valstīs tās lietošana ir ierobežota vai pat aizliegta. Arī Latvijā par to ir bijusi diskusija, bet pagaidām bez iznākuma. Tas uzskatāms par diezgan jaunu simbolu, jo, lai gan attiecīgais krāsu salikums Krievijas vēsturē ir izmantots dažādos laikos, kulta statusu t.s. Georga lentītei apzināti sāka veidot tikai pēc 2005. gada.
Lielā mērā tas saistīts ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina centieniem padarīt 9. maiju un PSRS uzvaru Otrajā pasaules karā par savas ideoloģijas centrālo asi. Tomēr ir arī būtiska atšķirība starp oranžmelno lentīti līdz 2014. gadam un pēc tam. Tieši Krimas sagrābšana, Krievijas agresija Ukrainā un tās aizsegā pastrādātie noziegumi ir tas, kas šo krāsu salikumu pietuvina totalitāru režīmu simboliem.
Georga lentītes bija vienīgā identifikācijas zīme, kuru Ukrainas austrumos izmantoja tā dēvētie zaļie cilvēciņi. Internetā atrodami video, kur Krievijas iesūtītie aģenti sniedz instrukcijas milicijas darbiniekiem Horlovkas pilsētā – visiem, kas pāriet mūsu pusē, piespraust Georga lentītes. Vienlaikus ideoloģiski tika pasniegts, ka Ukrainā notiekošais esot “Lielā Tēvijas kara” turpinājums, jo atkal jācīnās pret “fašistiem”.
Raidsabiedrības BBC krievu redakcijas sagatavotajā materiālā gan norādīts, ka pirmais mēģinājums izmantot oranžmelno lentīti politiskajai mobilizācijai ārpus Krievijas esot bijis jau 2007. gadā Igaunijā – notikumos, kas plašāk zināmi kā “bronzas nakts” un izpaudās kā mēģinājums sarīkot plašas nekārtības Tallinā, protestējot pret sarkanarmieša pieminekļa pārvietošanu.
Arī toreiz nemieru rīkotāji esot sprauduši pie krūtīm Georga lentītes. Taču toreiz tas netika plaši pamanīts, kamēr Ukrainas notikumi skaidri parādīja simbola nozīmi.
Krievijas žurnāliste Jūlija Latiņina savulaik to raksturoja īsi un precīzi: “Kādas uzvaras simbols tad īsti ir Georga lentīte? Vienīgais karš, kur tas tiešām tiek izmantots, ir nepasludinātais karš Donbasā. Tas bija karš, kurā Krievija notrieca “Boingu”, saveda Donbasā visādus margināļus, kuri ar saucieniem “Mēs glābsim jūs no ukraiņu fašistiem!” aplaupīja vietējos iedzīvotājus.”
Bet BBC secina, ka “šķietami nevainīgā Georga lentīte” kļuvusi par agresīva imperiālisma un nacionālisma simbolu, kuru postpadomju valstīs uztver kā zīmi, ka valkātājs ir lojāls Maskavai, nevis savai valstij. Šī lentīte ar likumu aizliegta Ukrainā, bet vēl dažās citās valstīs, piemēram, Kazahstānā, ierobežojumi ir neoficiāli.
Tik daudz par simbola nozīmi, kas var izskaidrot, kāpēc restorāna saimniekam tā šķiet nevēlama. Taču tikpat labi viņam var būt arī citi motīvi – piemēram, vēlme pasargāt iestādi no iespējamajiem konfliktiem un ievērot kopējās intereses.
Vai tad, ja viņš savā restorānā neļauj ienākt kailiem apmeklētājiem, viņu var iesūdzēt tiesā par nūdistu diskriminēšanu? Nē, jo plikņi var apģērbties un nākt, paturot savu pārliecību pie sevis. Arī oranžmelno lentīti var noņemt un turpināt vakariņas.
