Nepabeigta darba sajūta. Rodrio Ābols aizvadījis līdz šim labāko sezonu Zviedrijā 1
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rodrigo Ābols pērn pasaules čempionātā bija Latvijas hokeja izlases kapteinis un arī šogad, kad turnīrs notiks Rīgā, no viņa kā vadošā centra uzbrucēja tiks gaidīts līdera cienīgs pienesums. Šonedēļ Ābolam beidzās sezona Zviedrijas klubā “Orebro”, ar kuru izdevās tikt līdz vietējā čempionāta pusfinālam. Ambīcijas bija lielākas, tāpēc divas dienas pēc pēdējā mača Ābola balsī vēl var just rūgtuma piegaršu.
Pusfināla sēriju pret “Skelleftea” sākāt ar divām uzvarām, bet pēc tam četri zaudējumi pēc kārtas. Kas notika?
R. Ābols: Vienkāršā atbilde – mums pietrūka vārtu guvumu, jo trīs no pēdējiem četriem mačiem palikām tukšā. Varbūt arī veiksme nebija mūsu pusē, taču veiksme ir jānopelna. Teorētiski klubam šī tāpat bija laba sezona, taču bija sajūta, ka varam izsmelt arī ko vairāk.
Tev pašam šī bija līdz šim labākā sezona Zviedrijā, jo guvi 19 vārtus un nopelnīji 47 punktus. Esi apmierināts ar sasniegto?
Starts bija lēns un pasmags, taču sezonas laikā uzķēru pareizo vilni, un turpinājumā aizgāja daudz labāk. Pēc tam kad kļuva skaidrs, ka pēc sezonas mainīšu komandu, man kļuva pavisam vienkārši, jo varēju fokusēties tikai uz spēli un nedomāt par citām lietām, darīt visu, lai palīdzētu pēc iespējas vairāk “Orebro”.
Kā komandā uztvēra ziņas, ka sezonas vidū esi vienojies ar “Rogle” vienību un nākamajā sezonā spēlēsi pie konkurentiem?
Ar komandas biedriem viss bija mierīgi, jo visi saprot, ka tāds ir hokeja bizness un Eiropā jauni līgumi tiek parakstīti un publiski izziņoti sezonas laikā. Tas nebija nekas jauns. Savukārt no vadības puses tika uzburta mazliet lielāka drāma, nekā to gribētos, bet viņi paši man jau neko nebija piedāvājuši. Vakar mums “Orebro” komandā bija sezonas noslēguma sapulce ar kluba vadību, treneriem un spēlētājiem. Neko sliktu nedzirdēju, un man nekādi pārmetumi netika veltīti.
Kā bija ar līdzjutējiem, uzzinot, ka ej projām, viņi tevi neizsvilpa?
No viņu puses jutu diezgan lielu atbalstu, jo līdzjutēji vairāk bija vīlušies kluba vadībā, nevis manā lēmumā. Noteikti palīdzēja tas, ka mans sniegums arī pēc ziņām par līgumu ar “Rogle” bija labs, jo visi redzēja, ka manas domas joprojām ir kopā ar “Orebro”. Es mūžam būšu pateicīgs šai komandai, jo viņi man pēc junioru vecuma deva iespēju spēlēt Zviedrijas elites līgā. Pirmais gads man nesanāca, taču “Orebro” bija pacietīgi, deva iespēju, un viss, ko līdz šim esmu sasniedzis hokejā, lielā mērā ir pateicoties arī viņiem, kluba cilvēkiem, līdzjutējiem. Pēc pēdējās spēles fani mani vienu izsauca ārā pie sevis, atvadījāmies, un tas bija ļoti, ļoti patīkami no viņu puses. Arī tāpēc, ka man individuālās statistiskas ziņā šis nebija labākais “play off”.
Ko vari pateikt par “Rogle” komandu, ar kuru tev ir līgums uz nākamajiem trim gadiem?
Tur ir interesants un, manuprāt, ļoti labs posms kluba dzīvē, jo komandu vada dvīņubrāļi Kems un Kriss Eboti no Kanādas. Viens ir galvenais treneris, otrs – ģenerālmenedžeris. Abi pie stūres ir jau sešus gadus, līdz šai sezonai katru gadu komanda kļuva arvien labāka, pērn uzvarēja Čempionu līgā. Šosezon gan sanāca neliels solis atpakaļ, taču viņiem bija daudz traumu. Uz nākamo sezonu raugos ļoti cerīgi, jo Roglē paliek vadošie spēlētāji, kā arī klāt nāk jauni. Man bija interesanti un reizē patīkami, kad, runājot ar ģenerālmenedžeri, klubam bija skaidrs skatījums par to, kā un kur viņi mani redz. Viņi jau tad zināja, kādu labumu es varu dot komandai. Ir forši justies vajadzīgam. Viņu hokeja redzējums man ir saistošs un interesants.
Kad mēs tevi varam gaidīt Rīgā izlases treniņā?
Ja godīgi, šobrīd konkrētu datumu es nemaz nevaru nosaukt, jo pirms braukšanas uz Rīgu man ir jāizvācas no dzīvokļa Erebrū, ko šajās dienās arī aktīvi darīšu.
Ar kādām domām brauksi uz izlasi?
Gribas šo hokeja sezonu pabeigt ar kaut ko pozitīvu. Klubā īsti nesanāca, lai gan likās, ka mums ir laba komanda un ka šoreiz patiešām varam kaut ko lielāku. Man ir dota vēl viena iespēja. Pats par sevi vienmēr ir patīkami braukt uz izlasi un satikt savus čaļus, atkal būt ar visiem kopā. Šogad mums ir laba iespēja izdarīt kaut ko labu savu skatītāju priekšā, tas noteikti ir mūsu mērķis.
Savās mājās būs daudz lielāka ažiotāža un spiediens uz spēlētājiem. Būsiet tam gatavi?
Domāju, ka atbalsts būs lielāks nekā psiholoģiskais spiediens uz mums kā mājiniekiem un ka tas nāks tikai par labu.
Ko esi dzirdējis no izlases nometnes, jo citi jau trenējas divas nedēļas?
Ja godīgi, necik daudz neesmu sekojis līdzi un saņēmis informāciju, jo primārais bija nospēlēt sezonu līdz beigām klubā. Tagad pēc pēdējā mača ir pagājušas tikai dažas dienas un sāku pārslēgties izlases ritmā. Zinu, ka vācas labs sastāvs, tik stipri ārpus bildes es arī nebiju. Savukārt ar treniņprocesu iepazīšos uz vietas. Nekas kardināli jauns gan jau nebūs, jo treneri tie paši, arī fiziskās sagatavotības treneris Ēriks Visockis un viņa prasības ir zināmas. Ar veselību viss ir kārtībā, protams, kā jau visiem, kuri pavasarī turpina spēlēt “play off”, ir mikrotraumas, bet nekas tāds, lai traucētu darboties pilnvērtīgi.
Pērn biji izlases kapteinis. Šogad jau ir zināms, vai turpināsi pildīt pienākumus?
Tas ir jautājums treneriem, jo par to man nekādas sarunas nav bijušas. Pērn kapteini un viņa palīgus izvēlējās treneri, nezinu, kā būs šogad. Man pērn tas bija milzīgs gods, daudz lielāks nekā būt par kapteini klubā. Guvu jaunu pieredzi, daudz iemācījos un centīšos kļūt tikai labāks, ja atkal saņemšu tādu uzticību. Tas pavisam noteikti ir ļoti liels gods.
