Otrdiena. Darba intervija.
101
“Sveiki! Šonakt laikam biju totāli izslēgusies. Bet ne uz ilgu laiku. Pamodos jau plkst.5.00 no kustībām gaiteņos un zīdaiņa raudāšanas.
Pa dienu gāju uz centru un atpakaļ. Nostaigāju kādus 17 kilometrus. Bija darba pārrunas. Izrādās, ka tas nemaz nav pilnas slodzes darbs. Mani izsauktu tad, ja kāds cits netiktu todien uz darbu. Tas man īsti neder, man vajag kaut kādu stabilitāti.
Biju aizgājusi arī pie kāda cilvēka, kam vajag slimnieku kopēju, tomēr slimnieka diagnoze ir smaga, man šķiet, ka es nepavilkšu to emocionāli.
Sliktais nakts miegs liek par sevi manīt, aizmiegu pa dienu. Bet pagulēt izdodas vien 10 minūtes, pamostos no trauksmes sajūtas. Neko daudz šodien nedaru. Laikam vēl kādus 4 CV nosūtīju.
Rīt jādodas pie vietējā psihologa. Vakarā kaut kāda nodarbība.
Man ir jāatrod darbs, jātiek prom, jāizguļas, jāatpūtina prāts. Bet tas ir neiespējami. Man nav spēka.”
