Kāpēc vairums Krievijas pilsoņu atbalsta šo bīstamo politiku? 31
Lai izprastu šo dīvaino mehānismu, nepieciešams neliels atskats Krievijas vēsturē. Kopš piecpadsmitā gadsimta beigām līdz pat 1861. gadam deviņdesmit pieci procenti Krievijas iedzīvotāju atradās pilnīgi beztiesiskā stāvoklī. Nav iespējams salīdzināt krievu dzimtļaužu stāvokli ar Eiropas valstu, arī Baltijas, zemnieku stāvokli. Pat visskarbākajos laikos Eiropas zemniekiem bija iespēja vai nu pāriet, vai vismaz aizbēgt no kāda pārāk despotiska feodāļa pie cita. Krievijā šādas iespējas nebija. Tur dzimtļaudis patiesībā bija vergi – kaut kas starp mājdzīvnieku un darbarīku. Viņu stāvoklis bija pilnīgi beztiesīgs un bezcerīgs. Nekādu īpašumtiesību. Dzimtļaudis laulāja pēc vergtura prāta, laulātos varēja pārdot dažādiem saimniekiem, šķirt vienu no otra un bērniem. Valsts ģeogrāfiskais plašums savienojumā ar analfabētismu nedeva iespēju bēgt. Turklāt pareizticības krievu variants liedz jelkādu sociālu pretestību.
Taču pat atlikušie pieci procenti, kas skaitījās brīvi cilvēki, patiesībā bija viscaur atkarīgi no kroņa, jo Krievijā nebija privātīpašuma neaizskaramības garantiju.
Verdzības atcelšana uz piecdesmit sešiem gadiem (1861 – 1917) bija pārāk īss laiks, lai vairums cilvēku spētu pārvarēt verdzisko mentalitāti, sāktu cienīt privātīpašumu, sava un citu cilvēku darba augļus, kā arī novērtētu brīvības garšu. Komunistu diktatūra no 1917. līdz 1991. gadam reanimēja un māk- slīgi uzturēja pie dzīvības sabrukušās impērijas zombiju: cilvēkiem atkal tika atņemtas tiesības uz privātīpašumu, atjaunots vergu darbs lēģeros, atdzemdināta dzimtniecība kolhozos, ieviesta pieraksta sistēma, liegta iespēja izbraukt ārpus valsts robežām.
1991. gadā PSRS sabrukums gan ļāva ieviest privātīpašumu, tomēr brīvības un demokrātijas mehānismi daudziem palika neizprotami.
Liela daļa mūsdienu Krievijas iedzīvotāju ne tikai nesaprot, ka impēriskā domāšana nav savienojama ar patiesu demokrātiju un ekonomisku labklājību, bet pat nespēj novērtēt labklājību kā tādu. Ļoti daudziem pagaidām nav izprotams, kas tas ir – prieks par savu valsti kā par mājvietu. Jo ne viņiem pašiem, ne viņu senčiem tādas valsts – mājvietas – nekad nav bijis. Taču ikvienam ir nepieciešams kaut kas, ar ko varētu lepoties. Zaudējuši padomju ideoloģijas radīto identitāti – uzvarētāji, paši stiprākie, paši kosmiskākie un nukleārākie –, daudzi jūtas apjukuši. Tādēļ viņi ir gatavi lepoties kaut vai ar to, ka Krievija demonstrē spēku un pievieno sev pašas provokāciju novājinātu kaimiņu teritorijas.
Tiesa, kā raksta žurnāliste Natālija Gevorkjana, katras injekcijas iedarbība ir īslaicīga, ja vien tā nepārsniedz pieļaujamo devu ar labi zināmo iznākumu. Ilgi uzturēt patriotisko degsmi nebūs viegli, turklāt ar laiku tas var kļūt arī bīstami. Nacismam un rašismam raksturīgā revanšisma, nacionālās vai šķiriskās unikalitātes un mesiānisma ideoloģija apdraud sabiedrību, kas nav spējusi izveidot demokrātiskās vērtībās un pilsoniskā atbildībā balstītu imunitāti.
Taču jāpatur prātā arī tas, ka vairāk nekā astoņdesmit procentu Krimas aneksijas atbalstītāju ir amorfa, anonīma masa, bet atlikušajam mazākumam katram ir savs konkrēts vārds un uzvārds.
