Šķietamās imperiālisma ēras beigas 31
Tomēr jau pēc četriem gadiem komunistiem izdevās atdzemdināt Krievijas impēriju, tiesa, ar citu nosaukumu, citu valdošās varas kastu un pilnīgi citu ideoloģiju un kultūru. Pēc piecpadsmit gadiem nacisti mēģināja atdzemdināt Vācijas impēriju. Šis mēģinājums 1945. gadā beidzās ar nacionālu katastrofu. Drīz pēc tam – 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā – likvidējās britu un franču impērija. Šoreiz ne kara rezultātā (kā Vācijas, Osmaņu un Japānas impērija), nedz centrbēdzes spēku dēļ (kā Austroungārijas impērija), bet gluži vienkārši tāpēc, ka imperiālisms bija kļuvis neracionāls: jaunās domāšanas, proti, egalitārisma jeb sociālās vienlīdzības ideoloģijas laikmetā valstij ir jānodrošina visiem pilsoņiem puslīdz vienādi dzīves apstākļi – kā politiski, tā arī ekonomiski, taču impēriju daba un būtība neietver sevī pilsoņu vienlīdzības ideju. Tāpēc 20. gadsimta trešajā ceturksnī pasaules politiskajā kartē parādījās virkne jaunu valstu, bet Britānija un Francija, kam vēl nesen piederēja lielākā daļa planētas teritorijas, kļuva par samērā nelielām, bet ekonomiski stabilām valstīm ar neparasti augstu iedzīvotāju vairuma dzīves līmeni.
Baisais komunistu zombijs, kas bija radīts uz Krievijas impērijas drupām, noturējās visilgāk, līdz beidzot, neizturējis bruņošanās sacensību un attīstīta sociālisma ekonomiskos eksperimentus, arī tas 1991. gadā sabruka. Šķita, ka imperiālisma ēra ir beigusies. Ja ne uz mūžu mūžiem, tad vismaz uz gana ilgu laiku. Taču kopš PSRS sabrukuma pagāja vien daži gadi, un Krievijas Federācija jau atkal nosprauda kursu uz impērijas atjaunošanu.
Patlaban veidojums ar nosaukumu Krievijas Federācija jau atkal ir kļuvis bīstams ne vien kaimiņiem, bet arī pasaulei kopumā. Militāra agresija pret Gruziju un Ukrainu, svešu teritoriju okupācija un aneksija (Abhāzija, Dienvid- osetija, Krima), neiecietības propaganda pret ikvienu, kas nav krievs, klaja naida kurināšana pret ASV un Eiropas Savienību (īpaši pret Poliju un Baltijas valstīm), netīras spēles un spekulācijas ar krievu tiesībām ārvalstīs, kā arī spēcīgs spiegu, aģentu un provokatoru tīkls – uz tādiem pamatiem tiek būvēta Kremļa ārpolitika. Turklāt šo politiku atbalsta vairums Krievijas iedzīvotāju. Saskaņā ar aptaujām, vairāk nekā astoņdesmit procentu Krievijas iedzīvotāju ir gatavi savilkt jostas ciešāk, atteikties no virknes tiesību un brīvību, lai tikai Krievijas Federācijas teritorija tiktu paplašināta uz kaimiņvalstu rēķina. Un te nu mēs nonākam pie ievadā izvirzītajiem jautājumiem.
