Nenovērtēja Krievijas intereses 2
Pēdējo dienu notikumi Ukrainā aktualizējuši jautājumu par Austrumu partnerību, cik veiksmīgi šie Eiropas Savienības (ES) centieni draudzēties ar sešām bijušajām PSRS bloka valstīm bijuši un kas sekos tālāk, ņemot vērā, ka ES Austrumu partnerībai veltītajā samitā Lietuvas galvaspilsētā Viļņā sarunas par asociācijas un tirdzniecības līgumu ar ES slēdza tikai divas valstis – Moldova un Gruzija, lai gan to bija paredzēts darīt arī ar Ukrainu. Pēc prezidenta Viktora Janukoviča atteikšanās īsi pirms notikuma un pakļaušanās Krievijas spiedienam un solījumam nodrošināt lētāku gāzi Ukrainā uzliesmojušie tautas protesti patlaban draud pāraugt pilsoņkarā.
Brisele guvusi mācību
Jautājumus par Austrumu partnerības jēgu Ukrainas notikumiem veltītajā ārkārtas preses konferencē Eiropas Parlamentā (EP) Briselē šonedēļ uzdeva ukraiņu žurnālisti. EP Ārlietu komitejas vadītājs vācu deputāts Elmārs Broks atzina, ka ES šī būs bijusi pamatīga mācība tāpēc, ka, tuvinoties dažām valstīm, Brisele nav padomājusi, kā šajās attiecībās iesaistīt Krieviju, kurai nešaubīgi aizvien ir lielas intereses reģionā. “Es domāju, ka šis ir īstais laiks, lai pārskatītu ES kopējo stratēģiju. Šī mācība ir tāda, ka bez īstas, labas Krievijas iesaistīšanas idejas nevar izdoties veiksmīga kaimiņattiecību politika ar citām tuvākajām valstīm,” secināja E. Broks, norādot, ka līdz šim ES ir veiksmīgi atbalstījusi atsevišķas sadarbības programmas, tomēr tas, kā pietrūcis, ir kopīga stratēģiska pieeja. Viņaprāt, ES par to nopietni jādomā, attīstot arī, piemēram, Vidusjūras valstu savienību.
To, ka ES Austrumu partnerības ievirzīšana veiksmīgās sliedēs no Briseles prasīs milzum daudz pūļu, atzīst arī Lietuvas vēstnieks ES Raimunds Karoblis. Viņaprāt, daudz kas jau ir iekustināts un sākts, tomēr līdz Austrumu partnerības samitam, ko jau nākamgad sola rīkot Latvija kā ES prezidējošā valsts, būtu jābūt galīgi parakstītam asociācijas līgumam ar Moldovu un Gruziju un lielākai skaidrībai par Ukrainu, kuru, kā saka vēstnieks, Lietuva atbalstīs, cik vien būs tās spēkos. “Viena lieta ir sadarbības līgumus parakstīt, otra – kā tie stāsies spēkā. Mērķis ir, lai visas šīs Austrumu partnerības valstis kļūtu tuvākas Eiropas Savienībai gan politiski, gan no cilvēktiesību viedokļa, gan ekonomiski, lai tās sagatavotu ES vienotā tirgus iespējām. Un tādēļ ļoti svarīgi būs sniegt palīdzību, lai šos līgumus ieviestu reālajā dzīvē.” R. Karoblis norāda, ka svarīgi būs arī vīzu jautājumi. “Ceram, ka līdz vēlam pavasarim Moldova iegūs bezvīzu režīmu ar ES, un labi būtu, ja līdz Rīgas samitam pie šādas iespējas būtu tikusi arī Gruzija un Ukraina.”
Nezināmā putna svars
Vēl aizvadītā gada nogalē Zviedrijas ārlietu ministrs un viens no Austrumu partnerības idejas pamatlicējiem Karls Bilts atzina – samits Rīgā varētu kļūt par reizi, kad šai ES iesāktajai sadarbībai tuvināt arī Krieviju. “Jautājums, kuram būtu jābūt dienas kārtībā jau līdz Rīgas samitam, ir tas, ko es saucu par integrācijas integrāciju. Krievija patlaban nodarbojas ar Eirāzijas muitas ūnijas veidošanu, un mēs īsti nezinām, kas tas būs par putnu un kādā formā tas būs, taču mūsu vīzija, protams, ir, ka mēs varētu aicināt arī Krieviju veidot ciešākas ekonomiskās attiecības ar Eiropas Savienību,” sacīja K. Bilts. Lietuvas vēstnieks R. Karoblis tomēr šaubās, vai Krievija vispār būtu gatava šādam piedāvājumam. “Pirms kāda laika Krievijai jau tika piedāvāts iesaistīties Austrumu partnerībā, taču tā atteicās. Austrumu partnerības ideja tiešām ir valstis tuvināt ES un panākt, lai tās ievieš dzīvē šīs Eiropas programmas, tomēr Krievija ļoti skaidri pateica, ka nedz tehniski, nedz politiski negrasās pieņemt ES standartus. Jā, mēs, iespējams, varam runāt par kādu vidusceļa līgumu, taču noteikti ne tādu, kas prasītu pieslieties Eiropas prasībām. Protams, tas ir ļoti slikti, ja Austrumu partnerība ir pretrunā ar Krievijas pozīciju. Iespējams, ka tas patiešām ļoti sarežģī situāciju, taču tagad mums ir tas, kas mums ir,” atzīst R. Karoblis.
Abpusējs izdevīgums
Jau vairākus gadus vecā Austrumu partnerības ideja tikai tagad pieņem kaut arī sarežģītas, bet jau konkrētas aprises. Par oficiālu tās sākumu uzskatāma 2009. gada 7. maija galotņu tikšanās Čehijas galvaspilsētā Prāgā. Pēc tam sekoja sanāksme 2011. gada rudenī Varšavā, bet 2013. gada 28. un 29. novembrī – Viļņā. Nākamais Austrumu partnerības samits gaidāms Rīgā 2015. gadā, Latvijai esot ES prezidējošās valsts statusā. Austrumu partnerībā ietilpst Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Moldova un Ukraina, un, veidojot ciešākas saites ar ES, valstis var cerēt uz brīvās tirdzniecības nolīgumiem, finansiālu atbalstu, bezvīzu ceļošanu un citiem abpusēji izdevīgiem piedāvājumiem, savukārt ES tā būtu lielāka stabilitāte un drošība pie austrumu robežas. Krievija šai idejai aizvien pretojusies, izdarot ekonomisku spiedienu un tā vietā piedāvājot pievienoties Eirāzijas muitas ūnijai, kas aptvertu daļu bijušās PSRS teritorijas.
Viedokļi
Vācijas valdības pārstāvis, atbildīgais par attiecību koordinēšanu ar Krieviju Gernots Erlers: “Mums ir jānodrošina, lai nebūtu spriedzes starp Austrumu partnerību un Krievijas Muitas savienību. Esmu izbrīnīts, ka tikai tagad piesaistīti eksperti, kam lūgts izpētīt, vai starp šīm abām pusēm nepastāv konflikts. Mums pēc iespējas agrāk jārod risinājums. Runa nav tikai par Ukrainu, bet arī Moldova un Gruzija ir slēgušas sarunas un vasarā parakstīs vienošanos. Kā tad rīkosies Krievija?”
Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs: “Iespējams, mēs nepietiekami pārliecinājām mūsu kolēģus, ka Austrumu partnerība nav tikai tehnisks projekts, bet tam ir arī politisks pamats. Iespējams, mūsu nostājai vajadzēja būt proaktīvākai.”
Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs: “Ir īpaši svarīgi turpināt strādāt, lai pēc iespējas ātrāk parakstītu ES asociācijas līgumu ar Gruziju un Moldovu. Tām valstīm, kas redz sevi kā daļu no ES vērtībām, ir jāpiedāvā iespēja ciešākai integrācijai ES.”
