Nenospiest sarkano podziņu. Pasaule Kurta Fridrihsona acīm 0
“Filmā esmu centusies ielūkoties pasaulē mākslinieka Kurta Fridrihsona acīm,” sacīja dokumentālās filmas “Kurts Fridrihsons” režisore un producente Dzintra Geka. Ceturtdien, 11. oktobrī, pirmizrādi piedzīvos nākamā no Latvijas simtgades filmu programmas.
Filmēšanas sākums meklējams 2015. gadā un nu, kā saka režisore, ir tā savādi -… trīs gadi un viena filma… Bet pirmais impulss radies vēl gadu iepriekš, kad ekspedīcijā uz Sibīriju braukusi līdzi rakstniece Gundega Repše, kuraiuz Tomskas apgabalu bija izsūtīta māte. Gundega Repše kļuvusi par filmas scenāristi, bet pati filma ir viņas ļoti personisks stāsts par mākslinieku, kuru rakstniece atceras kopš agras bērnības.
“Šī manā mūžā ir pirmā un laikam tā arī paliks vienīgā filma, kurai tika simtprocentīgs valsts finansējums un tāpēc, to veidojot, mēs varējām izbraukāt septiņas valstis,” – atklāja Dzintra Geka. Esot Francijā, Zviedrijā, Spānijā, arī Kurta izsūtījuma vietā Kazahstānā, daudzviet pēkšņi ieraudzījuši ainavas un ēkas kā Kurta Fridrihsona darbos… Un vēl – šajā filmā ir izcils operatora veikums, uzsver režisore.
Filmas operators Viktors Gribermans kino strādājis vēl tālajā 1974. gadā Rīgas kinostudijā. Bet šī viņa radošajā mūžā ir pirmā filma, kas stāsta par izcilu gleznotāju. “Tas man arī pavisam cilvēciski bija liels pārdzīvojums – fantastiska iespēja savām rokām pieskarties izciliem mākslas darbiem, oriģināliem, gleznām, kuras citkārt esmu no pieklājīga attāluma skatījis tikai muzejos, kur ar rokām neko aiztikt, protams, nedrīkst,” man atklāja operators.
Ka filma “būs”, Viktors Gribermans sapratis mirklī, kad Gundega Repše aizvedusi viņu uz savām mājām Meņģeļos, brīnišķīgu vietu, kur atradies daudz Kurta Fridrihsona oriģināldarbu. Bet arī tad sākumā bijis bail tām pieskarties, stāsta operators. Pagājis krietns laiciņš, kamēr viņš uzdrošinājies tās ienest viņam atvēlētajā telpā.
“Vienkārši pārfilmēt gleznas kā grāmatai būtu kopēšana, bet kino ir sava stilistika,” atklāj operators, “ir jāgaida mirklis, kad pa logu iespīd saule vai lietus lāses rit pār loga rūti ne tā kā parasti. Grūtākais ir nevis kameru ieslēgt, bet nogaidīt, nenospiest sarkano podziņu, kamēr nav īstais brīdis. Paldies Dzintrai, ka viņa to saprata un nesteidzināja. Mēs viens otru netraucējām. Režisore pateica, kas vajadzīgs, tālāk – ej un strādā. Tas ir rets gadījums. Pēc tāda paša principa mēs veidojām arī filmu par Tisē, pasaulslavenā režisora Sergeja Eizenšteina operatoru. Bet ar to īstā filmēšanas mirkļa sagaidīšanu, kad steidzina termiņi, mūsdienās ir ļoti grūti. Taču, tā kā man bija dota tā greznība turpat divus mēnešus pavadīt Meņģeļos divvientulībā ar Fridrihsona gleznām, atbraucot aktieriem es biju gatavs arī tālākajam,” tā filmas operators.
Mākslinieka Kurta Fridrihsona tēlā – bezvārdu, vien acu un dvēseles valodā veidotā lomā – iejuties Valmieras teātra aktieris Tālivaldis Lasmanis. “Manā redzējumā tur ir tāda īpaša garīga saskarsme,” saka Dzintra Geka, uzsverot, ka aina no Fridrihsona pēdējās vasaras Meņģeļos kopā ar māksliniekam nozīmīgām personībām viņas uztverē ir kas līdzīgs svētajam vakarēdienam.
Filma vēsta arī par citām vēsturiskām personībām, kā, piemēram nu jau aizsaulē aizgājusī skolotāja Velta Grimma, ar kuru Kurtu Fridrihsonu saistīja draudzība un mīlestība un kura savulaik bija aizbraukusi pie mākslinieka izsūtījumā.
“Bet visi Fridrihsona noslēpumi vienā filmā nav atklājami, es vēlos skatītāju rosināt meklēt dziļāk arī pašam,” teic Dzintra Geka.
