Pagājuši desmit gadi, kopš beidzu skolu, bet, manuprāt, krievu skolās nekas nav mainījies un latviešu valodu pietiekami labi neiemāca. Latviešu valodā skolā bija jālasa stāsti, kur dažādi seni, nesaprotami, mūsdienās nelietoti vārdi. Bet apmācībai vajadzētu būt mūsdienīgākai, derētu vairāk mācīt gramatiku un sarunvalodu. 17
Es domāju krieviski un runājot pārtulkoju latviski. Taču teikuma uzbūve latviešu un krievu valodā atšķiras. Mācoties biznesa augstskolā, saviem kursabiedriem krieviem lekcijās, kas tika lasītas latviešu valodā, biju kā tulks.
Mani vecāki mācīja: dzīvojam Latvijā, jāzina latviešu valoda, un paši arī diezgan labi runā latviski, ir toleranti pret valsti. Bet mans brālēns, tāpat kā vēl daudzi Latgalē, braukā ar Krievijas karogu pie mašīnas, viņam patīk Putins. Teicu, ka nesaprotu, kāpēc viņš tā dara. Atbildēja man: “Ņe hočeš, ņe smotri!” (Ja nevēlies, neskaties!)
Man ir draugs jūrnieks. Viņš, vienīgais bērns savā ģimenē, kādreiz mani drusku apskauda par to, ka man ir arī māsa. Nesen izstāstīju, ka patiesībā man ir trīs brāļi un trīs māsas. Sākumā smējās, neticēja. Kad parādīju bildes, saprata, ka tā ir patiesība. Vienīgi noteica “Kakoi ti Rudolf, ti Sergej!” (kas gan tu par Rūdolfu, tu esi Sergejs – tulk. no krievu val.)
“Lasīšu Bībeli, būšu uz viena domu viļņa ar mammu!”
“Itālietis”, kā saucu jaunāko brāli Džuzepi, Latvijā ir bijis ciemos. Audžuvecāki viņam ir tumšāku ādu, kā jau dienvidnieki. Džuzepem, izskatā atšķirīgam, ģimene jau mazotnē pateica, ka viņš adoptēts no Latvijas. Tagad, sarunājoties skaipā un sarak- stoties feisbukā, mācu Džuzepem (Osvaldam) latviešu valodu. Es viņam parādīju visu – kā Latgalē tiku dzīvojis, kā pirtī iet pērties, kā strādāju, kā Lieldienas svinam. Viņam bija pārsteigums, ka sit vistas olas vienu pret otru, Itālijā svinot Lieldienas tikai ar šokolādes olām. Itālietim Latgalē patika, bet viņš bija izbrīnīts, kāpēc mājās ar vecākiem runāju krieviski. Atbildēju – tāpat kā tu ar vecākiem runā itāliski!
Septembrī mēs ar māsu brauksim apciemot Džuzepi Itālijā. Viņam vecāki ir ļoti labi situēti, un Džuzepe dara, ko tobrīd vēlas – apmeklē jogu un meditāciju nodarbības, interesējas par filosofiju. Kad šeit Rīgā izstaigājām grāmatnīcas, viņš gribēja Bībeli, un to skaistā iesējumā viņam uzdāvināju. Vecākais brālis, kam tagad 35 gadi, atceras un bija mums izstāstījis, ka mamma bērniem vakaros lasījusi priekšā Bībeli. Viņa bija katoļticīga. Es esmu uzaudzināts kā vecticībnieks. Džuzepe tagad saka: “Lasīšu Bībeli, būšu uz viena domu viļņa ar mammu!””
