Kā seriālā… 17
Sergejs jau bijis Rīgā Ulbrokas kapsētā pie bioloģiskās mātes kapa. Viņa mirusi septītā bērniņa dzemdībās (tas ir Sergeja jaunākais brālis Džuzepe, kuru adoptēja itāliešu ģimene, kas neslēpa, ka viņa dzimtene ir Latvija). Bioloģiskais tēvs par bērniem rūpējās, taču reiz gadījās neīstajā laikā neīstajā vietā un tika ļaundaru nogalināts – deviņdesmito gadu sākumā tā diemžēl notika bieži. Bērni nonāca bērnunamā. Ģimene no Latgales, kam pašiem atvašu nebija un kas brauca izraudzīties adoptējamu puisīti, ieraudzīja Sergeja jaunāko māsiņu ļoti raudam un izlēma, ka pieņems abus. Sergejs saka, kaut tagad ļoti pūloties atcerēties kaut ko no savas agrīnās bērnības, tomēr nespējot. Pirmās atmiņas ir, kā viņu jaunajā dzīvesvietā tētis iznes uz balkona. Vecākie bērni, kuri uzauga bērnunamā, taču atcerējās savu ģimeni. Pieauguši būdami, izmēģināja visādi meklēt savus brāļus un māsu – gan Krievijas TV raidījumā “Žģi meņja” (gaidi mani – tulk. no krievu val.), gan sociālajos tīklos, pat uzrakstot kādam citam Rūdolfam Zemītim un samulsinot viņu ar jautājumu, vai nav radinieki. Itālijā augušais brālis pats uzmeklēja ģimenes daļu jau pirms trim gadiem, bet Irina un Sergejs pārējos apskāva tikai šogad. Vēl sirsnīga klātienes saredzēšanās gaidāma oktobrī, kad no Īrijas atbrauks vecākā māsa ar ģimeni. Ar viņu Sergejs ir runājis tikai pa telefonu. Turklāt šīs māsas piecpadsmitgadīgais dēls, izdzirdot mammas prieku, ka viņai atkārtojies gandrīz tāds pats laimīgs brāļa atrašanās gadījums kā pirms trim gadiem – toreiz par sevi ziņu deva “itālietis”, bet tagad ir uzradies vēl viens mātesbrālis un arī māsa, noteicis: “Mammu, nu nevar būt, tā notiek tikai detektīvseriālos, ko jūs te izdomājat!”
“Ir ļoti dīvaini, ka 28 gadus esmu nodzīvojis kā Sergejs, un tad – bāc, viss sagriežas pavisam citādi, ir brāļi un māsas… Bet man bija stāstīts, ka Latgalē mums ir ļoti daudz radu, ka esmu līdzīgs ģedam (vectēvam). Abi ar māsu pirmo mēnesi bijām šokā, sazvanījāmies, sarakstījāmies, jautājot viens otram: vai vari tam ticēt!? Pie māsas mājās sarīkojām pirmo tikšanos. Mums abiem pārējie atveda saglabātos mammas albumus, man parādīja, kur es maziņš tēvam uz rokām…”
Te – Rūdolfs, tur – Sergejs
Jautāju, kā Sergejs-Rūdolfs tagad jūtas, kā viņā sadzīvo krieviskā un latviskā identitāte un ko viņam, uzzinot patiesību, bijis visgrūtāk izlemt. Raug, viņa atklātais stāsts: “Man iznāk tāds perelom…, latviski tas būs… – lūzuma punkts. Līdz trim gadiem es taču runāju latviski. Pēc tam iegāju krievu ģimenē un viss bija tikai krieviski – ar mani runāja krievu valodā, krievu filmas, raidījumi – viss, aizmirsu latviešu valodu. Līdz 12. klasei mācījos krievu skolā, kur vien daži priekšmeti bija latviski vai bilingvāli. Latviešu valodā skolotāja sākumā man lika labas atzīmes, jo es brīvi runāju salīdzinājumā ar krievu bērniem, kuriem nepadevās galotņu locīšana. Gramatiku gan nemācījos. Bet māsu vecāki – eksperimenta kārtā – sūtīja latviešu skolā. Viņa vārdadienā nāca no skolas ar dāvaniņām, draudzenes bija apsveikušas. Es vārdadienu bērnībā nesvinēju.
Tagad brāļu un māsu pulkā esmu Rūdolfs, bet tur Latgalē – Sergejs. Adoptējot tika samainīta pat dzimšanas diena, lai noslēpums nekad nenāktu gaismā. Man tagad būs jāsvin divas dzimšanas dienas – septembrī, kā līdz šim (draugi tika smējušies, ka pēc horoskopa esmu Jaunava, bet neesmu taču!), un īstā – aprīlī, un pēc rakstura esmu arvien juties stūrgalvīgs, ietiepīgs, ja esmu ko nodomājis, iešu līdz galam un izdarīšu! – tātad vairāk kā Auna horoskopā dzimušais.
…Latgalē manā krievu skolā džeki reizēm “cepās” – “ejam sist otras vidusskolas puišus” (tādi krievu un latviešu pusaudžu “kariņi” notika ik pa laikam), es teicu – nepiedalīšos, man tos nevajag. Man bija vairāki draugi latvieši, arī meitenes – vienmēr latvietes.
Skolā iestājos jaunsargos, kaut tēvs sākumā atrunāja, ka nevajagot iet. Bet arī neaizliedza. Tagad saprotu, kāpēc man bija tāda vēlēšanās. Jaunsardzē bija ļoti interesanti, bet tur drusku izjutu diskomfortu, tāpēc ka esmu krievs.
Jā, tā pretruna – par ko tiku uzskatīts un kas biju patiesībā – reizēm parādījās. Kad kultūras namā iejutos dīdžeja lomā, pasākuma vadītājs sacīja – “Sergo, nu kāds tu krievs! Neizskaties pēc krieva, hoķ ubej!”
Iestājos arī zemessardzē, bet, kad braucu peļņā uz Angliju, izstājos. Tagad domāju šeit Rīgā atkal pievienoties zemessargiem.
Toreiz šeit bija krīze, darbu atrast nevarēju. Vajadzēja izlemt – vai nu palikt “vecākiem uz kakla”, vai pašam pelnīt. Anglijā bija daudz vieglāk naudu nopelnīt – katru nedēļu man bija apmēram (mārciņas pārrēķinot eiro) četri simti, ko tērēt. Vairākus gadus tur nostrādāju, tomēr gribējās atpakaļ uz mājām. Ja salīdzina, Rīgā ir daudz grūtāka iztikšana: pēc algas samaksāju par dzīvokli, un ar pārējo naudu vēl mēnesis jānodzīvo… Atgriezies Rīgā, nomainīju piecas darbavietas, līdz nokļuvu pašreizējā. Tā ir privāta firma, kurā visi ir latvieši, un mani pieņēma kā savējo, kaut arī runāju ar akcentu, rakstu ar kļūdām. Abi šefi ir līderi, bet nav “bosi”. Atšķirība ir tā, ka boss padoto “baksta” par kļūdām, bet līderis izskaidro, palīdz, lai viss tiktu izdarīts labi. Kad rakstu klientiem vēstules latviski, kolēģis labo manas pareizrakstības kļūdas. Es savukārt palīdzu viņam, kad jāraksta vēstule klientam krieviski.
