Nenosargātais adopcijas noslēpums. Rūdim-Sergejam – divas tautības un dzimšanas dienas 17
Jau trīs mēnešus viņam ir divas identitātes – divi vārdi, uzvārdi, divas tautības, divas dzimšanas dienas. Nē, viņš nav spiegs vai liecinieku aizsardzības programmas dalībnieks. Bet gan jauns cilvēks, kurš 28 gadu vecumā uzzinājis, ka vecāki viņu adoptējuši un uzaudzinājuši Latgalē, taču piedzimis Rīgā saviem bioloģiskajiem vecākiem kā piektais bērns ģimenē. Un viņa jaunākais brālis izaudzis Itālijā.
“Kur bērnības bildes?”
“Nu, sauciet mani kaut vai par Sergeju,” sacīja puisis, piekrītot sarunai ar nosacījumu, ka īstie vārdi pagaidām netiek atklāti. Jo darba vietā viņa dzīvesstāstu zina tikai viens kolēģis – kabineta biedrs. Bet Sergeja māsa, ar kuras pūliņiem atrasta lielā īstā ģimene, apzinās, ka sieviete, kas viņai iedeva adopcijas dokumentus, ir riskējusi rīkoties ne gluži pēc noteikumiem.
Sergejs stāsta, ka brālis, kas dzīvo Itālijā, iecerējis uzrakstīt dokumentālu stāstu par visas ģimenes – četru brāļu un trīs māsu – dzīves pavērsieniem, brīnumaino sastapšanos, un tad izdot grāmatu ar visām fotogrāfijām. Brālis Džuzepe prot četras valodas, bet latviešu šobrīd tikai mācās, mēģinot lasīt Latvijā nopirkto Bībeli latviski.
Sergejs, kas audžuģimenē runājis krieviski un beidzis mazākumtautību skolu, apzinās – jātiek vaļā no akcenta, jāpaplašina latviešu valodas vārdu krājums! Piemēram, par manis sarunā pateikto vārdu “mauriņš” viņš vaicā: “Kas tas ir?”
Kad pirms trim mēnešiem māsa Irina (bioloģiskie vecāki viņai devuši vārdus Agija Liene) piezvanīja Sergejam (Rūdolfam) un pateica, ka beidzot atradusi brāļus un māsas un pa elektronisko pastu sūtīja fotogrāfijas, puisis nejaudāja koncentrēties darbam: “Man tobrīd kolēģi kaut ko prasīja, bet es nespēju atbildēt. Aizgāju uz virtuvi, kur vārām kafiju, tur paliku pusstundu, varbūt stundu, prātā bija tāds juceklis…”
Sergejs un Irina aizbrauca pie audžuvecākiem un vakariņu laikā pateica: “Mēs abi zinām patiesību par adopciju. Bet mūsu attiecībās viss paliek pa vecam, esam ģimene.” Vecāki ierosinājuši – lai arī jūsu brāļi un māsas brauc pie mums ciemos!
Sergejs saka, nav tik viegli pierast pie atgūtā vārda, kādā saukts līdz triju gadu vecumam – Rūdolfs. Kad brāļu un māsu tikšanās reizē cepis gaļu, kāds viņu pasaucis – “Rūdi, Rūdi!”, viņš tik pēc brītiņa sapratis – sauc taču mani.
Es no bērnībā lasītas svešzemju pasakas atceros, kā reiz karalis uzticējis burvju vārdu “mutabor!” savam bārddzinim. Tas, nedrīkstēdams nevienam teikt, bet noslēpuma smaguma spiests, aizgājis ezermalā, izracis bedrīti, kur iečukstējis: “Mutabor!” Tajā vietā izaugušas niedres, kas, vējā šūpodamās, šalkušas: “Mutabor!” Pasakas morāle: esiet gatavi, ka noslēpums izlaužas ārā visnegaidītākajos veidos!
Kad jautāju Sergejam, kā abiem ar māsu radušās aizdomas, ka ir pieņemtie bērni, viņš teic: “Ja vecāki būtu nomainījuši dzīvesvietu un pārbraukuši uz citu pilsētu brīdī, kad mūs abus paņēma no bērnunama, tad droši vien es par savu izcelsmi vēl tagad neko nezinātu. Bet – gan draugi mums ar māsu aiz muguras skolā sačukstējās, jo viņu vecāki laikam bija izstāstījuši, piekodinot mums neteikt, gan man 19 gadu vecumā kāda dažus gadus vecāka paziņa sacīja: “Vai zini, ka tu esi adoptēts? Nē? Nevar būt!” Kaut gan izskatā esmu līdzīgs savam audžutētim, augums vienāds, acis arī tādas pašas. Pilsētiņā baumoja gan, bet mēs tam uzmanību nepievērsām. Vecāki mūs ar māsu ļoti mīlēja, laida visās ekskursijās, svētkos apdāvināja, nopirka velosipēdu, telefonu – neko nežēloja, arī par mācībām augstskolā maksāja. Var teikt, izglītību uzdāvināja. Paldies viņiem par to!
Bijām forša ģimene. Pāris reižu gan vecākiem vaicājām, vai neesam adoptēti, taču viņi noliedza. Jo baidījās mūs zaudēt. Pilsētiņā bija zināms gadījums, kad viena audžumamma bērniem pateikusi, ka adoptēti, un viņi aizgājuši no mājām. Vecāki nevēlējās mūs zaudēt. Kad vaicāju, kur manas agrīnās bērnības bildes – jo vecāki taču fotografē bērnus drīz pēc piedzimšanas –, man atbildēja, ka ģimenei neesot bijis fotoaparāta.”
Sergeja māsai tagad ir četrus gadus vecs dēliņš. Kad viņa bija gaidībās, jautāja mammai kādas īpašas lietas – “kā tev bija, vai ūdeņi pirms dzemdībām nenogāja agrāk?”, ar to mammu samulsinot.
