Viltus ziņa: “Nenormāli!” Baltieši nav pateicīgi Ļeņinam! 12
“Ļeņins viņiem neatkarību iedeva, bet viņi Ļeņina pieminekļus nogāza, nepateicīgie!” šāda tipa spriedumi regulāri parādās sociālo tīklu un krievvalodīgu ziņu portālu komentāros, ja skarts Baltijas valstu neatkarības jautājums (līdzīgus var lasīt arī par 1990./91. gada notikumiem). Pārliecība, ka 1918. gadā baltiešiem neatkarība iekritusi klēpī, tikai pateicoties Ļeņina un lielinieku labvēlībai, ir dzīva kā Latvijas krievvalodīgo, tā Krievijas sabiedrības daļā, turklāt pat aprindās, kas uzskata sevi par akadēmiskām. Krāšņi tas parādījās aizvadītā gada nogalē, kad daudzviet Krievijā rīkoja dažāda līmeņa konferences, veltītas 1917. gada lielinieku apvērsuma simtgadei. Idejas no konferencēm drīz pārceļoja plašākā mediju vidē.
“Neatkarīgās Baltijas valstis, tāpat kā citas bijušās Krievijas impērijas nacionālās nomales, izveidojās, pateicoties tam, ka boļševiki atzina nāciju pašnoteikšanos. (..) Tādēļ Padomju Krievijas darbības attiecībā uz jaunajām nācijām bija izteikti labvēlīgas,” Sanktpēterburgas universitātes vēsturnieces, politoloģes Natālijas Jerjominas kādā konferencē 2017. gada oktobrī teikto izplatījis portāls “EurAsia Daily”. Tā paša gada novembrī Maskavā sarīkotajā konferencē “Revolūcijai 100: jubilejas rekonstrukcija” dalībnieki sūkstījās, ka baltieši visu uzmanību pievēršot tikai sava valstiskuma simtgadei, ignorējot “Lielās Krievijas revolūcijas 100. gadadienu, kaut viņu neatkarības jubilejas saknes iestiepjas revolūcijā”. Latvijas krievvalodīgā vietne “Vesti” tā paša gada 7. novembrī, piemēram, pieminēja Krievijas Zinātņu akadēmijas Krievijas vēstures institūta līdzstrādnieces Ludmilas Gotagovas uzstāšanos. Šī kundze bija uzņēmusies “monitorēt” situāciju ar 1917. gada revolūciju simtgades atspoguļojumu Baltijas valstīs; cerējusi, ka “viņiem būs kaut vēsturiskas pateicības jūtas, ka tiem tā paveicās, bet ne…” – “Un tas ir ļoti dīvaini, jo Baltijas valstis saņēma neatkarību, tikai pateicoties revolūcijai un apstākļu sakritībai – Pirmajam pasaules karam, Brestas mieram, vācu okupācijai un tā tālāk. Un atšķirībā no citiem, ja neskaita Somiju un Poliju, tās kļuva neatkarīgas uz veseliem 22 gadiem,” tā vēsturniece. Revolūcijas jubilejā neesot bijis pat zinātnisko pasākumu! “Visi viņi ir pārņemti ar pašapliecināšanās ideju, kas ilgst jau ceturtdaļgadsimtu. Tas ir nenormāli,” šausminās Gotagova. Savukārt portāls “baltnews.lv”, atspoguļojot Tatjanas Ždanokas Eiroparlamentā Briselē decembrī organizēto pasākumu “Eiropas Savienība 2017 un Krievu revolūcija 1917: neapgūtās mācībstundas”, izcēlis izteikti kreisi un prokrieviski orientētā britu jurista Bila Bouringa domu: “Igaunija un Lietuva savu neatkarību faktiski saņēma no Ļeņina rokām.” Ļeņina vārds šajā forumā skanējis “kā cilvēka, kas devis neatkarību daudzām valstīm”. Tāda pārliecība ir noturīga, jo jau pirms vairākiem gadiem krievu tautiešiem domātais Krievijas portāls “Okno v Rossiju” žēlojās, ka Latvija pretojas Krievijā izdotu vēstures grāmatu izmantošanai krievvalodīgās skolās. “Patiešām, kādēļ Latvijas skolēniem zināt, ka, paspējusi divreiz pa 20 gadiem būt neatkarīga, Latvija abas reizes neatkarību saņēma no Krievijas rokām – vispirms no boļševiku galvas Vladimira Ļeņina, bet pēc tam no demokrātijas vadoņa Borisa Jeļcina?” sarkastiski vaicā “Okno v Rossiju”.
Atmaskojums
Latvijas neatkarības izcīnīšana un nosargāšana patiešām bija brīnums un veiksme, ņemot vērā ka, citējot LU profesoru Ēriku Jēkabsonu: “1918.–1920. gadā Latvijas teritorijā sadūrās un savstarpēji savijās, izpaužoties visdažādākajās formās, topošās Latvijas Republikas, Padomju Krievijas un latviešu boļševiku, vācbaltiešu un karā sakautās, pazemotās Vācijas, ambiciozās pretboļševistiskās Krievijas jeb dažādu krievu pretboļševistisko spēku pārstāvju, jauno un atjaunoto kaimiņvalstu – Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Somijas –, neatkarību tā arī nesaglabājušās Baltkrievijas Tautas Republikas un Rietumu lielvalstu intereses.” Neizbrīna, ka neatkarības “pasniegšanas” sludinātāji parasti nepiemin neatkarības karus, ko visām trim Baltijas valstīm nācās izcīnīt tajā skaitā ar “miermīlīgo” Padomju Krieviju. Latvijas armijai Neatkarības karš prasīja 3046 kritušos un 4085 ievainotos. 1917. gada Februāra revolūcija un lielinieku apvērsums novembrī tiešām radīja apstākļus, kuros baltieši varēja īstenot ilgas ne tikai pēc autonomijas, bet arī neatkarīgas valsts, taču nav skaidrs, par ko mums jābūt “pateicīgiem”. Valstiskums tika kaldināts pašu spēkiem, par spīti šķēršļiem arī no Krievijas pagaidu valdības un lielinieku puses. Pēc lielinieku apvērsuma situācija pat pasliktinājās, jo tad iedibinājās diktatoriska vara, kas nīdēja pat tos demokrātijas iedīgļus, kādi parādījās pēc Februāra revolūcijas. Piemēram, Vidzemē demokrātiski ievēlētās zemnieku padomes pasludināja par “kontrrevolucionārām”; Latvijas patstāvības idejas paudējus arestēja un centās fiziski iznīcināt; aizliedza laikrakstus “Līdums” un “Laika Vēstis”, kas popularizēja valstiskumu.
Arī 1918. gadā Ļeņins Latvijai neko nedāvināja, jo zeme atradās vācu okupācijā un pēc Brestas miera noslēgšanas Padomju Krievija nekontrolēja pat to Latvijas daļu, kas tai formāli pienācās. Dažkārt rodas iespaids, ka “vēstures eksperti” apzināti putro Pētera Stučkas Padomju Latviju ar 18. novembra pilsonisko Latviju. Jā, Ļeņins 1918. gada 22. decembrī parakstīja dekrētu “Par Latvijas Padomju Republikas atzīšanu”, bet analfabētiski ir sludināt, ka tam kāds sakars ar Latvijas neatkarību. Vēsturnieks Ainārs Bambals enciklopēdijā “Latvijas Brīvības cīņas 1918–1920” atzīmē: “Lai formāli attaisnotu sarkanās armijas iebrukumu Latvijā, pēc V. Ļeņina norādījuma Padomju Krievijā 1918. gada 4. decembrī tika izveidota Latvijas pagaidu padomju valdība. Tās priekšsēdētājs P. Stučka neslēpa, ka pastāvīgu Latvijas sociālistisko padomju republiku uzskata par fikciju, kas nav ietilpusi latviešu lielinieku plānos, kuri bija orientēti uz Vācijas revolūciju un vēlāk arī pasaules revolūcijas uzvaru.” – “Nacionālu padomju valstiskumu veidošana kļūtu par spēcīgu propagandas un diplomātisku instrumentu, lai attaisnotu sarkanās armijas ofensīvu Rietumu virzienā. Svarīgi bija arī tas, ka komunistu valdību veidošana ļautu maskēt militāro kampaņu pret Baltijā proklamētajām neatkarīgajām valstīm, radot ilūziju par it kā pilsoņu kara sākšanos katrā no agresijas skartajām zemēm,” grāmatā “Padomju Latvija 1918–1919” papildina vēsturnieks Jānis Šiliņš. Patieso nodomu maskēšana bija tieši Krievijas lielinieku plāns, jo augstākais, par ko sapņoja Stučkas latviešu lielinieki, bija “autonoma komūna” Padomju Krievijas sastāvā.
Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums tika parakstīts 1920. gada 11. augustā. Un ne dēļ Ļeņina labās gribas atzīt Latviju, bet dēļ tā, ka Latvijas un Polijas armijas grūtās ziemas kaujās padzina lieliniekus no Latgales un augustā nule kā bija noticis “Brīnums pie Vislas” – poļi atsita sarkanās armijas uzbrukumu Varšavai. LU vēstures profesors Ēriks Jēkabsons savos darbos vairākkārt norādījis, ka Rīgā bāzētie rietumvalstu diplomāti tolaik bija pilnīgi pārliecināti – “pabeiguši” Poliju lielinieki visu bruņoto spēku un propagandu gāzīs pār Baltijas valstīm. Padomju Krievijas delegācijas vadītājs sarunās ar Latviju Ādolfs Joffe kuluāros nemaz neslēpis, ka Baltijas valstis gan jau vēlāk “pašas brīvprātīgi pievienosies” Padomju Krievijai. Padomju Krievijas agresijas draudi saglabājās arī pēc miera līguma noslēgšanas. 1920. gada nogalē gaidīja jaunu uzbrukumu un ārvalstu misiju pārstāvji Baltijā jau paklusām sūtīja prom ģimenes locekļus, pieprasot savām valdībām kuģus evakuācijai.
Kas attiecas uz Krievijas 1917. gada satricinājumu simtgades atzīmēšanu Latvijā, tad Ludmila Gotagova nebūs pienācīgi “monitorējusi” – grūti saprast, kā varēja neievērot Latgales kongresa simtgades konferenci maijā Rēzeknē vai Latvijas Pagaidu Nacionālajai padomei veltīto pasākumu decembrī Valkā, nemaz nerunājot par mazāka mēroga vēstures konferencēm.
