“Nenorakstīsim pandēmijā nodzīvoto laiku!” Martinsone par ārkārtējās situācijas ietekmi uz mūsu psiholoģiju un ģimenes dzīvi 2
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Universitātes profesore, psiholoģe Baiba Martinsone ir viena no pētniecēm, kas piedalījusies valsts finansētajā pētījumā “COVIdzīve”, vērtējot pandēmijas psiholoģiskās sekas un tās ietekmi uz ģimenēm.
B. Martinsone: Pētījumam bija vairākas sadaļas, es vadīju pētnieku grupu, kas vērtēja pandēmijas ierobežojumu psiholoģiskās sekas ģimenēs ar bērniem, dažādu paaudžu cilvēkiem, novērtējot vardarbības riskus, jo, paliekot ilgstoši mājās, var aktualizēties dažādas problēmas. Problēmas partnerattiecībās un vardarbības riskus vairāk pētīja kolēģi Rīgas Stradiņa universitātē, aptaujājot vairāk nekā 2600 cilvēku.
Bija arī sadaļa, kas vērsta tieši uz izglītību: aptaujājot vairāk nekā 1500 pedagogu, tika pētīts, kādi faktori nodrošina sekmīgu attālināto mācīšanos.
Viena no pētījuma daļām bija starptautiska: ne tikai Latvijā, bet arī Japānā, Meksikā un Amerikas Savienotajās Valstīs vecākiem jautāja, kādu stresu rada pandēmijas ierobežojumi, kā tās tos pārvar un kādu atbalstu saņēmuši.
Mērījumu veicām pirmā ārkārtas stāvokļa laikā – pērn pavasarī. Aptauju Latvijā aizpildīja vairāk nekā 2500 respondentu. Liela vērtība bija atvērtie jautājumi, vecāki paši brīvi rakstīja, kas sagādā vislielāko stresu, nevis atzīmēja jau iepriekš dotus atbilžu variantus. Izrādījās, ka ģimenēs ir ļoti dažādi stresa avoti. Var jau teikt: kas tur ko pētīt, visi tāpat zina, ka ir grūti. Patiesībā vairāk vai mazāk dzīvojam savā burbulī, un mums liekas, ka daudzi domā tā kā mēs. Taču, pat ja uz visiem attiecas tie paši ierobežojumi, tas nenozīmē, ka visi dzīvo un arī jūtas vienādi.
Konstatējām, ka vecāku stresa līmenis būtiski pieaudzis un galvenokārt tieši ierobežojumu dēļ. Stresu palielināja ne tikai tas, ka nevar iet, kur vēlas. Būtisks faktors bija arī tas, ka ģimenes vairs nevar saņemt ierasto atbalstu, piemēram, nevar satikties ar vecvecākiem vai viņus iesaistīt bērnu audzināšanā. Skolas slēgšanai ir liela nozīme arī tajā ziņā, ka skola ir nozīmīgs sociālā atbalsta resurss.
Salīdzinot rezultātus, bija arī vairākas atšķirības. Piemēram, Latvijā ļoti liels stress saistījās tieši ar attālināto mācīšanos. Piemēram, Japānā, lai arī skolas bija slēgtas, tikpat kā nemaz nebija jāmācās mājās. Tur vecāki vairāk raizējās par bērnu nākotni: uztraucās, ka skolu slēgšana var radīt lielus robus zināšanās.
Savukārt Latvijā lielāks stress bija par to, ka izglītības sistēma sākotnēji mēģināja noturēt mācības līdzīgā līmenī kā klātienē. Līdz ar to vecākiem bieži bija jākļūst par pedagogiem un jāmācās kopā ar bērniem.
ASV par izglītību bija mazāk raižu: tur vairāk bažījās par iespēju saslimt ar kovidu vai inficēt kādu citu. Tas saistīts ar to, ka no šīm valstīm tobrīd tieši ASV bija visaugstākais saslimšanas līmenis.
Jūsu savāktie dati liecina, ka latviešiem bijis zemāks stresa līmenis nekā japāņiem, meksikāņiem un amerikāņiem. Tas pārsteidz.
Atcerēsimies, kāda pirmajā ārkārtas stāvoklī bija mūsu realitāte! Patiesībā gandrīz neviens no mums nepazina kādu cilvēku, kas būtu saslimis, savukārt ASV daudzi zināja kādu, kas ir miris.
Savukārt japāņi paši sevi dēvē par pesimistiskiem, jo liela daļa dabas katastrofu notiekot tieši Japānā. Pētnieki tieši ar to skaidroja faktu, ka japāņi ļoti rūpīgi ievēro ierobežojumus, neskatoties uz to, ka par noteikumu pārkāpumiem vispār nav paredzēti sodi.
Jāņem gan vērā, ka pirms pandēmijas cilvēku stress netika vērtēts. Iespējams, jau tad cilvēki bija pārstrādājušies un nervozi, tāpēc šādās aptaujās nevar pierādīt, ka tieši pandēmija radījusi stresu.
Jūs pētījāt arī stresa lielākos izraisītājus pandēmijas laikā. Kas visvairāk uztrauca Latvijas iedzīvotājus?
Lielākie stresori saistījās ar sociālo distancēšanos, attālināto mācīšanos un darbu. Stresu radīja arī finansiālas raizes un tas, ka viss jādara vienlaikus: gan jāstrādā, gan jāmācās kopā ar bērniem, gan vēl jāgādā par vairākām ēdienreizēm dienā.
Pētījuma datos pārsteidza arī tas, ka tikai 8,8 procenti Latvijas vecāku raizējas par bērnu uzvedību un izjūtām. Vai tiešām liela daļa vecāku uzskata, ka pandēmija bērnus būtiski neiespaido?
Drīzāk tas saistīts ar to, ka citi stresori bijuši spēcīgāki. Vecāki, kuri piedzīvoja augstu finanšu stresu, daudz mazāk raizējās par attālināto mācību procesu. Nopietnas naudas grūtības aizēnoja uztraukumu par neizpildītiem mājasdarbiem.
Savukārt bērnu uzvedība vairāk uztrauca tos vecākus, kas nestrādāja vai strādāja no mājām: viņi pamanīja, ka bērni vairāk strīdas un kaujas, pārāk daudz laika pavada pie ekrāniem, un nav iespējams izkontrolēt, cik daudz tas ir mācību dēļ.
Pusaudžu vecākiem bija ļoti grūti bērnus noturēt mājās: neraugoties uz ierobežojumiem, viņi gāja satikties ar vienaudžiem, dažkārt līdz vēlam vakaram. Pēc tam strīdi ar vecākiem un protests pret ierobežojumiem. Vecāki norādīja arī to, ka bērni vairāk norobežojas, kļūst pasīvāki.
Interesanti, ka vecākiem, kas iet uz darbu, ir mazāks gan finanšu, gan darba stress nekā tiem, kas strādā attālināti. Sanāk, ka darba vide nomierina?
Strādājot attālināti, visas rūpes ir vienlaikus. Daļa vecāku jutās vainīgi savu darba devēju priekšā, ka laiks, kas būtu jāvelta darbam, tiek izmantots, lai palīdzētu bērniem mācībās vai vārītu zupu. Bija vecāki, kas atzina, ka neizmanto iespēju strādāt attālināti, bet iet uz darbu, lai kaut nedaudz atpūstos no ģimenes. Tomēr arī tie vecāki, kas turpināja strādāt klātienē, izjuta nozīmīgu satraukumu par bērniem, kuri bija jāatstāj mājās bez pieskatīšanas.
Lielāks finanšu stress bija arī uzņēmējiem, kuri uztraucās ne tikai par sevi, bet arī savu darbinieku ģimenēm.
Bija arī vecāki, biežāk mammas, kas aizgāja no darba, lai palīdzētu bērniem mācībās.
Protams, arī pašas ģimenes norādīja, ka centušās pārvarēt stresu saviem spēkiem, ka palīdzēja regulāras fiziskas aktivitātes, ikdienas rutīnas saglabāšana – arī mājās strādājot, centās nodalīt darba un brīvo laiku, darba un atpūtas zonas, lai viss nesajuktu kopā. No citām valstīm atšķīrāmies ar to, ka Latvijā līdzsvaru palīdzēja saglabāt arī dārza darbi.
Esat atzinusi, ka sociālais atbalsts pandēmijā, salīdzinot ar citām pētījumā iekļautajām valstīm, Latvijā bija gana liels.
Atbalsta sistēma Latvijā bija laba, taču tā vairāk bija orientēta uz daudzbērnu un sociāli mazaizsargātām ģimenēm, tātad tām, kam tipiski sniedz atbalstu. Šīs ģimenes saņēma finansiālu atbalstu, pārtikas pakas, siltās pusdienas: ar to Latvija ļoti pozitīvi izcēlās. Arī paši vecāki to novērtēja. Piemēram, par pārtikas paku saturu kritiski izteicās tikai divi vecāki.
Taču vairāk nekā 40 procentu aptaujāto vecāku Latvijā teica, ka nesaņēma nekādu atbalstu, un tikai četri procenti sacīja, ka atbalsts arī nav bijis vajadzīgs. Tātad liela daļa juta vajadzību pēc atbalsta, bet to nesaņēma. Jo sevišķi tas attiecas uz gados jaunākiem vecākiem, kuri bieži vien nekvalificējas ne daudzbērnu, ne sociāli mazaizsargāto ģimeņu statusam. Taču tieši šiem gados jaunākajiem vecākiem – līdz apmēram 37 gadiem – bija augstāks stresa līmenis. Iespējams, tas saistāms ar to, ka gados jaunākiem cilvēkiem ir mazāka krīžu pieredze: iepriekšējās ekonomiskās krīzes laikā viņu vēl nebija un deviņdesmitos gadus lāgā neatceras, tāpēc viņiem nav rūdījuma. Tas nozīmē, ka, domājot par atbalstu, jo sevišķi uzmanība jāpievērš gados jaunākiem vecākiem.
Dati arī parādīja, ka tieši gados jaunākiem cilvēkiem ir lielāks emocionālās vardarbības risks partnerattiecībās.
Un to, ka lielākas emocionālas varmākas bija sievietes. Vai vīrieši sūdzējās, ka nu viņus vairāk “zāģē”?
Patiesībā vairāk pat pašas sievietes atzina, ka viņas “noraujas” un kliedz. Pētījumos neparādījās, ka būtu fiziskās vardarbības pieaugums, taču pētnieki secinājuši, ka šīs atbildes nav pārliecinošas, iespējams, cilvēki par to negrib runāt.
Paturpinot par stresu, pirmā ārkārtas stāvokļa laikā, kad arī bērnudārzu darbība bija ierobežota, vecāki atzina, ka lielu stresu radīja arī tas, ka bērni bija jāatstāj mājās vieni paši, ja nebija iespējams strādāt attālināti. Bija gadījumi, kad vairākus mēnešus mājās viens pats palika, piemēram, četrgadīgs bērns. Taču stress bija arī, atstājot mājās divus skolēnus vai pusaudzi, sākumskolēnu un divgadnieku. Tad vecākajam bērnam bija gan jāmācās pašam, gan jāpalīdz mācīties sākumskolēnam un vēl jāpieskata mazulis.
Runājot par atbalstu bērniem, tas ir jāsniedz ikvienam bērnam neatkarīgi no bērnu skaita ģimenē, materiālās rocības un deklarētās dzīvesvietas. Daļa vecāku bija sarūgtināti par to, ka nesaņēma atbalstu, ka dzīvo novadā, bet bērns mācās pilsētas skolā. Tagad gan par to, ka atbalsts vajadzīgs visiem, tiek domāts vairāk.
Jā, būs 500 eiro pabalsts. Vai tas kompensēs atbalsta trūkumu pirmajā pandēmijas vilnī?
Domāju, ka šis pabalsts nav kompensācija par kaut ko nesaņemtu. Tas drīzāk ir rādītājs, ka tagad tiek domāts par katru bērnu.
Esat secinājusi, ka arī izglītības iestādes pandēmijas laikā ģimenēm sniegušas nozīmīgu atbalstu. Publiskajā telpā gan vairāk redzam kritiku.
Piektā daļa respondentu atzina, ka informatīvais atbalsts no skolas bijis ļoti nozīmīgs. Regulāra sazināšanās ar skolotāju vai skolas direktoru, informatīvi materiāli, ko skolas izplatīja, saziņa ar psihologu bija palīdzējušas. Bija gan arī skeptiķi, kas teica, ka vienīgā komunikācija ar skolu ir milzīgs darba lapu daudzums, kas pārplūdina e-pastu.
Netrūka arī skolotāju, kas spēja ar skolēniem arī parunāt par dzīvi, kas šajā situācijā nozīmīgi palīdz uzturēt garīgo veselību.
Var gan saprast arī skolotājus, kas uzskata, ka attiecību kopšanai nav laika, jo eksāmenā būšot vajadzīgas zināšanas. Taču eksāmena sasniegumi maz ko dos, ja bērnam būs zems pašvērtējums, trauksme, neprasme sadarboties, grūtības pārvaldīt savas emocijas. Tās ir sociāli emocionālās audzināšanas sastāvdaļa.
Arī paši skolotāji atzina, ka attālinātās mācības visefektīvākās bija tad, ja bija pārveidojuši uzdevumus, necentās strādāt tāpat kā klātienes mācībās, ja pedagogi vairāk sadarbojās, piemēram, viens skolas attiecīgā mācību priekšmeta skolotājs veidoja tiešsaistes stundu, citi strādāja ar mazākām grupām vai laboja darbus.
Tagad arī skolas attālinātajām mācībām labāk pielāgojušās, nekā tas bija pērn: ir vairāk tiešsaistes stundu, video rullīšu, kuros skolotājs skaidro jauno vielu un bērns to var noskatīties tik daudz reižu, cik vien vajag. Mācīšanās kļuvusi efektīvāka.
Teicāt, ka eksāmena rezultāti nav tik svarīgi. Tātad vecākiem nevajadzētu uztraukties par izglītības kvalitātes kritumu?
Ne gluži tā. Bet, pat ja sekmes nedaudz kritušās, jānovērtē, ka bērns, piemēram, kļuvis patstāvīgāks, iemācījies pats plānot savu mācīšanos.
Krīze dod arī iespēju pārskatīt vecāku lomu bērna izglītībā. Vecākiem nav tikai jāmācās kopā ar bērnu. Vecāku loma ir arī radīt stabilu vidi, kurā valda miers un sakarīga kārtība, lai bērns varētu mācīties, uzturēt emocionālas attiecības, veidot mājās intelektuāli interesantu vidi. Pašreiz svarīgs vecāku uzdevums ir noturēt bērna mācību motivāciju.
Piedalījos kādā sanāksmē, kur vecāki izteica nožēlu, ka atcelti 9. klases eksāmeni, jo tie vismaz vēl motivējuši bērnus mācīties. Diemžēl šis uzskats ir diezgan dzīvīgs, ka bērnu māca eksāmeniem, kuros jādemonstrē noteikts iemācīto zināšanu apjoms, mazāk pievēršot uzmanību personības attīstībai.
Tomēr: vai nevajadzētu meklēt veidus, kā vismaz daļēji mācīties klātienē? Izglītības un zinātnes ministrija, piemēram, piedāvā ārtelpu nodarbības.
Šie ir kompleksi lēmumi pandēmijas apkarošanai un vienlaikus centieniem saglabāt ikdienas dzīves kvalitāti. Ja lemj atgriezt skolā kādas grupas, tad viens ieteikums būtu vadīties ne tikai pēc bērnu vecuma. Iespējams, ka kontakts ar skolotāju ir nepieciešams dažādu vecumu bērniem, kas skolā saņem atbalsta pasākumus, tiem skolēniem, kuru vecāki nevar strādāt attālināti, vai izlaiduma klašu skolēniem.
Šajā situācijā ir jādomā par skolēnu un skolotāju garīgās veselības saglabāšanu. Arī attālinātajās mācībās svarīgi integrēt garīgās veselības veicināšanas aktivitātes. Šobrīd aprobējam garīgās veselības veicināšanas programmu no bērnudārza līdz vidusskolai, kas pēc gada būs pieejama visā Latvijā. Ir gatava sociāli emocionālās mācīšanās programma ar gataviem stundu plāniem. Tāpat ir izstrādāta rokasgrāmata skolotājām, kā ikviena mācību priekšmeta stundās paralēli zināšanu sniegšanai netieši attīstīt bērnu sociāli emocionālās prasmes, piemēram, atpazīt emocijas, sadarboties, izvirzīt mērķus. Tās dzīvē var būt izšķiroši svarīgas prasmes, un tās veido pamatu sekmīgam mācību procesam.
Svarīgi saglabāt savstarpējās skolotāju un skolēnu attiecības, jo tā ir absolūti primāra, lai virzītos izglītības process, samazinātos izdegšana un tiktu noturēta piesaiste skolai. Šajos apstākļos jo īpaši skolotājiem būtu pat vērts atteikties no kādas papildu mācību stundas, lai to veltītu sarunai ar bērniem, tā stiprinot, uzturot attiecības ar viņiem. Ja skolotājs to dara, uzlabojas arī viņa paša garīgā veselība: viņi ir salīdzinoši mazāk izdeguši.
Valdība novirzījusi vairākus desmitus tūkstošus eiro kampaņai, kam vajadzētu uzturēt emocionālo labklājību. Vai ar plakātiem “Esi laimīgs!” sabiedrību var padarīt laimīgāku?
Tā ir tipiska pieeja, kā apgūt naudu. Taču emocionālās labklājības uzlabošana nevar notikt tik primitīvi.
Galvenais jautājums, uz ko pētījumā mēģinājām atbildēt: kā saglabāt dzīves kvalitāti pandēmijas apstākļos.
Arī politikas veidotājiem būtu jādomā ne tikai par to, kā saglābt ekonomiku un izskaust saslimšanu, bet arī kā saglabāt dzīves kvalitāti, kā noturēties kaut cik pie sajēgas. Lai šie pandēmijas gadi nav laiks, kas no dzīves jānoraksta! Un lai nav tā, ka tikai pēc pandēmijas taisīsim terapeitiskas programmas un visus rehabilitēsim. Valdībai būtu jau tagad jārunā ne tikai par to, ko nedrīkst darīt, bet arī par to, ko drīkst darīt pat šajos apstākļos.
