Nenorakstīsim Baltkrieviju par ātru 0
Gadu mijā sev uzmanību pievērsa valsts, ko reti kad mana ziņu virsrakstos – Baltkrievija. Vispirms tā bija reakcija uz decembra beigās notikušo Krievijas prezidenta Vladimira Putina un Baltkrievijas prezidenta Aleksandrs Lukašenko tikšanos, kas it kā iezīmēja jaunu soli Krievijas un Baltkrievijas apvienošanās procesā.
Mediju ziņas bija vispretrunīgākās: sākot ar bažām, ka “ar Baltkrieviju ir cauri”, tās “dienas ir skaitītas” un beidzot ar sajūsmas pilniem saucieniem dažos patriotiskos Krievijas medijos. Interneta laikrakstā “Zavtra” pat parādījās cerīgi iedvesmojošs komentārs: “Rakstām Baltkrievija, prātā – Ukraina”.
Patrioti Baltkrievijas vietā savā iztēlē jau redzēja Krievijas guberņu, “Krimas procesa” turpinājumu un zaudēto impērijas zemju savākšanu.
Arī vēl divus Putina amata termiņus. Ja vien būtu tāda vēlēšanās, apvienoto valsti formāli varētu pasludināt par jaunu politisko veidojumu, kurā patreizējā Krievijas konstitūcija un prezidenta pilnvaru ierobežojums vairs nedarbojas. Pareizāk sakot, tie sāk darboties no jauna, vēl uz diviem termiņiem.
Bet tad 10. janvāra pēcpusdiena šiem “impērijas gaidītājiem” atnesa aukstu dušu: “Lukašenko uzdod Baltkrievijas valdībai organizēt naftas piegādes caur Baltijas valstu ostām”. Turklāt tikšanās laikā ar valdību un “saimniecisko aktīvu” viņš esot uzsvēris, ka “pašlaik nevar būt ne runas par Baltkrievijas un Krievijas apvienošanos” un “Krievijas var pazaudēt savu vienīgo sabiedroto rietumu virzienā”.
Eksperti gan šaubās, vai tiešām šobrīd naftas piegādes no Latvijas vai Lietuvas ostām Baltkrievijai būtu lētākas par Krievijas naftu.
Pēc dažiem gadiem, kad pilnībā stāsies spēkā Krievijas tā saucamais “nodokļu manevrs” un Baltkrievijai nāksies iepirkt naftu par pasaules cenām, – tad varbūt.
Vēl pirms divām nedēļām Krievijā ar labsirdīgu ironiju vīpsnāja par Jaungada dāvanu, ko Lukašenko bija atvedis Putinam uz Kremli – četriem maisiem labāko Baltkrievijas kartupeļu. Tos “batjka” bija izaudzējis savā saimniecībā. Pats viņš stāstīja Putinam, ka šie, lūk, esot labi cepšanai, tie- vārīšanai, bet no tiem tur iznākot vislabākā kartupeļu biezputra.
Ko tad no kartupeļu ēdājiem, no “buļbašiem” lai citu gaida! Lauku pāķi!
Tagad redzam, ka šī laucinieka vientiesība patiesībā izrādījusies zemnieciska viltība. Baltkrievija māk uzsist sev cenu.
Arī es piederu pie tiem, kuri, labi saredzot visas pašreizējās Baltkrievijas valsts iekārtas un ekonomikas modeļa ēnas puses, tomēr uzskata – kaut kas vērtīgs tajā tomēr ir. Un ne jau tikai sakoptās pilsētas, labie ceļi, saglabātās darba vietas, relatīvā labklājība. Sociālā plaisa starp “augšām” uz “apakšām” Baltkrievijā ir daudz mazāka nekā Krievijā vai Ukrainā. Bet varbūt pats lielākais Baltkrievijas ieguvums – tai daudzmaz izdevies saglabāt savus cilvēkus.
Mēs dzīvojam dīvainā mēroga ekonomikas laikmetā, kurā simts miljardieri nekādi nespēj būt tikpat vērtīgi kā miljons parasto cilvēku – patērētāju, kuri varbūt “sēž” uz minimālās algas. Jo laiks ir ierobežots resurss, arī miljardieris nespēj runāt ilgāk pa mobilo telefonu vai noskatīties vairāk filmu.
Neticami, bet fakts – kopš 2010. gada Baltkrievijas iedzīvotāju skaits ir pieaudzis par dažiem tūkstošiem – no 9, 498 miljoniem līdz 9, 501 miljoniem šī gada sākumā.
Lai gan dzimstības un mirstības rādītāji valstī kopumā ir negatīvi, iedzīvotāju zudumu kompensē imigranti. Tātad cilvēki “pēdējo Eiropas diktatūru” nevis pamet, bet gan uz to brauc. Bet tas ir lēmums, kuru nespēj iespaidot propaganda, vien reālās dzīves īstenība. Nekādi politiskie televīzijas šovi un patriotiski aicinājumi nespēj ietekmēt tos, kuri izlēmuši balsot ar savu maku un kājām.
Tāpēc nenorakstīsim Baltkrieviju par ātru.
