Nenoraidīt pievilkšanās spēku. Austra Gaigala recenzē Ineses Krūmiņas romānu “Vilkme” 2
Austra Gaigala, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ineses Krūmiņas romāns “Vilkme” ir koncentrēts vēstījums par vairāku vienas dzimtas paaudžu cilvēku dzīvi vēsturisko notikumu kopsakarībās, par likteņa līkločiem, izvēlēm un attiecību samezglojumiem, kas, ar laika un pieredzes distanci vērojot, ietekmē arī pēcnācēju apzināti izvēlēto, kā arī šķietami nejauši izveidojušos dzīves modeli.
Dzimtas vēstures izprašana kā savas apzinātās esības pamats – aptuveni tā iespējams formulēt vienu no tā centrālajām stīgām.
Tomēr uzreiz teic, ka, neraugoties uz samezglojumu šķetināšanu un sociālpolitisko notikumu ietekmi dažādu lēmumu pieņemšanā, šī ne tuvu nav vēsturiskā vai psiholoģiskā proza tās ierastajā veidolā ar detalizēti izzīmētām cēloņseku sakarībām.
To vietā runā pati Dzīve, brīžiem glāsmaina un piemīlīga, bet visbiežāk tomēr asa, nežēlīga, reizumis pat līdz brutalitātei atklāta, nedalot labajā un sliktajā, pareizajā un nepareizajā, un vienīgais, kā autore iejaucas tās plūdumā, ir lūdzot runāt tās dažādajām balsīm – gan tai, ko redz un dzird apkārtējie, gan tai, kas tobrīd norisinās katrā atsevišķajā tēlā.
Visupirms romāns savā varā pārņem ar ārkārtīgi blīvu informācijas, faktu, notikumu un tēlu plūsmu.
Vēsturiskais laiks reti tiek iezīmēts ar konkrētu gadskaitli; biežāk tie ir labi pazīstami atskaites punkti, tādi kā varas maiņas, deportāciju naktis, rekrutēšanās cara armijā u. tml., turklāt globālie notikumi netiek izmantoti kā konkrēts sižeta pavērsienu ietvars, zināmā mērā diktējot saturu un plānoto tā uztveri, bet ieaužas vēstījumā līdztekus norisoši, ieskicējot tos sīkām piezīmēm, pusteikumiem.
Arī tēli drūzmējas cits aiz cita spēji un spontāni, tie iznirst no aizgājušo paaudžu pulka, negaidot garas iepazīstināšanas ceremonijas, un reizēm tikpat zibenīgi nozūd, tomēr lielākoties sastājas ciešā lokā ap vēstītāju, pa brīdim apstiprinoši pamājot vai noliedzoši papurinot galvu…
Šādi veidotā teksta intensitāte pieprasa pauzi. Iespējams, vairākas. Apstāties, apdomāties, sagrupēt jauniepazītos tēlus, atskārst, apjaust un atjaunoties turpmākam lasījumam.
Šādā brīdī tēlu galerija kļūst teju monohroma, akcentējot siluetu un cieši sadotās, paaudzes vienojošās rokas. Intensitātes un pauzes mijiedarbība ļoti spilgti un precīzi ataino “šeit un tagad” dzīvojošās paaudzes attiecības ar priekšgājējiem – ne tikai tiem, kurus bijis gods satikt personīgi, bet vēl senākiem priekštečiem, ar kuriem vieno asinssaite, bet kurus iepazīt vai vismaz apzināt iespējams vairs tikai un vienīgi nostāstos, atmiņās, dokumentos, kailos faktos dzimtsarakstu reģistros.
Attālinoties paaudzēm, tās varbūt arī zaudē individualitātes vaibstus, bet ne spēku: “.. kādreiz mazbērnu mazbērni varbūt pat vairs neatšķirs viņas vienu no otras. Viņas bija tik dažādas, katra no citas zemes, katra ar citu dabu, katra ar citu ticību, katra ar citu likteni, un tomēr turpmākām paaudzēm šīs atšķirīgās saknes visas būs viņu dzimtas saknes.” (128. lpp.)
Jāpiebilst arī, ka hronoloģiski sadrumstalotais vēstījums, kā arī autores izvēlētie teksta blīvuma ritmi emocionāli precīzi sabalsojas ar meklējumu ceļu, kas ir neizbēgams, lūkojot pēc savas vai cita dzimtas pagātnes, kad atrasta pavediena un pēkšņi atrisušas informācijas aumaļas mijas ar grāmatvedisku precizitāti paģērošiem mirkļiem, atskārsmes un atjautas rēķinot kopā ar pusvārdos pavīdējušiem faktiem un detaļām.
Par spīti iepriekš pieteiktajam diezgan skaudrajam grāmatas saturam, romāns kopumā ne tuvu nav negatīvi ietonēts.
“Ja gribam, lai ģimene un dzimta pilnvērtīgi darbotos, tai jābūt pilnvērtīgai satura ziņā,” Inese Krūmiņa teikusi intervijā “Latvijas Avīzei” “Izlīgt ar senmirušo vecmāmiņu” 2017. gadā.
“Tas nozīmē, ka aizmirst kādu, izraidīt, noliegt vai nerunāt par viņu nozīmē radīt emocionālu vakuumu…” viņa turpina.
Romāns “Vilkme” ir absolūts šādas situācijas risinājuma paraugs, kas pārkāpj pāri jebkuram aizvainojumam, pārestībai vai nesapratnei, kas jebkad kādā paaudzē ir notikusi, padarot dzimtu par vienotu veselumu.
Romāna noslēgumā autore piedāvā sev tuvu sistēmu, kā tiek strādāts ar neatbildētajiem jautājumiem, taču tā netiek dogmatizēta, un metode var būt arī pavisam cita. Galvenais ir nenoraidīt pievilkšanās spēku.
Lai gan intervijā Inese Krūmiņa vārdu “vilkme” skaidrojusi ar nedaudz negatīvu konotāciju, proti, kā spēku, kuram ļaujoties bērns, mīlestības vadīts, tiek ierauts iepriekšējo paaudžu radītajā emocionālajā tukšumā, romāna kontekstā šis vārds interpretējams pavisam citādi.
Proti, kopā savilkšanās, kopā saturēšanas spēks. Ļauties vilkmei!
