“Nenoraidīt bērnu vēlmi zināt patiesību” – beļģu rakstniece un psiholoģe 0
Amēlija Žavo ir beļģu bērnu grāmatu autore, kura ikdienā strādā par psiholoģi. Viņa palīdz bērniem un pieaugušajiem, kas saskārušies ar īpaši grūtām situācijām. Bilžu grāmatā “Mana negantā diena” (“Latvijas Mediji”, 2022) A. Žavo bērniem saprotamā veidā attēlo mobingu skolā, ar izpratni parādot tā ietekmi uz visiem iesaistītajiem. Vairāk empātijas pasaulē šobrīd ir ļoti nepieciešams.
Sarunā Amēlija atklāj psihologa un rakstnieka darba aizkulises un sniedz padomus par to, kā labāk runāt ar bērnu par sarežģītām tēmām.
Kā sākāt rakstīt grāmatas bērniem? Kāda, jūsuprāt, ir laba bērnu grāmata?
Esmu psiholoģe, palīdzu bērniem stāties pretī, saprast smagas slimības un tuvinieku aiziešanu. Kopā ar trīs citiem kolēģiem vēlējāmies sarakstīt stāstu par dzīves beigām, jo ikdienā sastapāmies ar daudziem bērnu jautājumiem, uz kuriem viņu smagi slimie vecāki nespēja atrast atbildes. Mums bija svarīgi, lai vecākiem būtu pieejams rīks, kas palīdzētu sākt runāt par šo tēmu.
Man ļoti patika šī pirmā pieredze un sadarbība ar ilustratori Anniku Masonu un izdevniecību “Mijade”. Gribēju turpināt darbu un pieķerties citai tēmai, kuras centrā joprojām būtu bērns un emocijas – tas ir visa pamatā manā psihologa darbā.
Manuprāt, laba bērnu grāmata ir tāda, kas tikpat labi uzrunā kā vecākus, tā bērnu. Tieši vecāki ļoti bieži lasa stāstu bērnam priekšā un saviem vārdiem paskaidro stāsta īsto nozīmi. Ja pieaugušais nepamana stāsta vēstījumu, tas pazūd…
Grāmatā “Mana negantā diena” skarta visai sarežģīta tēma – mobings skolā. Bieži vien vecāki nezina, ko šādās situācijās darīt. Kāda ir jūsu pieeja, rakstot par nopietnām tēmām?
Tiešām, vecāki bieži jūtas bezpalīdzīgi, saskaroties ar sava bērna ciešanām. Esmu mamma diviem bērniem – četrus un septiņus gadus veciem – un arī pati reizēm tā jūtos. Tādās situācijās emocijas, ko izjūtam bērnu vietā – bailes, dusmas, skumjas –, liek mums aizmirst, ka komunikācija un izrunāšanās ir viens no labākajiem veidiem, kā situāciju mainīt. Šī grāmata ir kā durvis, kas ļauj atvērt ceļu sarunai ar bērnu.
Man patīk katrā stāstā iekļaut brīdi, kur parādās saruna, domu apmaiņa. Negribu, lai stāstam būtu burvju risinājums, kāds viens konkrēts padoms, es tikai gribu, lai grāmata ļautu bērnam kopā ar ģimeni vai klasi kopā apdomāt un apspriest notiekošo, saglabājot laipnību un cieņu pret katru.
Visbeidzot grāmatas un stāsti, manuprāt, pašas par sevi ir vēl viens veids, kā bērniem palīdzēt saprast pasauli.
Grāmatas beigās lielākā daļa “vilku” tā arī nemainās, visi nekļūst par draugiem. Tas ir visai neparasti bērnu grāmatai. Tāpat šajā stāstā galvenā pāridarītāja ir meitene Agnese. Vai varat pastāstīt vairāk par grāmatas noslēgumu un par mazās Šarlotes piedzīvoto?
Dažas no grāmatā izmantotajām frāzēm iedvesmoja tas, ko mana meita ir dzirdējusi starpbrīžos. Stāstu ietekmēja arī tas, ko esmu dzirdējusi psihologa konsultācijās ar bērniem. Šarlotes gaitas ir ļoti interesantas, jo tās atgādina, ka pat jauki bērni var kļūt par pāridarītājiem. Man nepatīk doma, ka ir tādi “labie” un “sliktie”. Ticu, ka visi mazi bērni ir labi. Man arī ļoti patīk teikums: Es sapratu – kad jūties vājš vai viss nevedas, kā gribētos, dusmas var pārvērst tevi par negantu vilku. Te Šarlote kopā ar lasītāju cenšas saprast Agnesi. Vai viņas uzvedību varētu izskaidrot sarežģīta situācija mājās vai grūtības skolā?
Daudzi no bērniem, kas saskaras ar mobingu – gan tie, kas dara pāri citiem, gan tie, kuriem dara pāri –, nonāk šādās pozīcijās tāpēc, ka viņi cieš. Protams, tas nenozīmē, ka mobingam jāļauj notikt. Bet tas dod lasītājam iespēju saprast arī pāridarītāju, uzlūkot viņu ar izpratni, ne tikai nosodījumu. Ja kāds atpazīst sevi Agnesē, viņš spēs saskatīt arī Šarlotes pusi un varēs pārdomāt savu attieksmi. Grāmatas vēstījums ir domāts arī tiem bērniem, kas klasē dara pāri citiem. Ne Šarlote, ne Agnese nav viennozīmīgas grāmatas varones, īstais galvenais varonis ir mazais lasītājs, kurš izvēlēsies just līdzi Šarlotei, nevis Agnesei.
Un tiešām, lielākā daļa “vilku” grāmatā nemainās, jo mums jāsaprot, ka mēs bieži vien nevaram mainīt citu cilvēku uzvedību. Svarīgākais ir uzsākt izmaiņas pašam sevī, uzdrīkstoties par to runāt un pasakot sev: “pietiek”.
Ko bērni un pieaugušie var darīt, saskaroties ar mobingu skolā?
Varbūt visi kopā var izlasīt grāmatu par šo tēmu un to apspriest? (Smejas.)
Bērnam, kas saskaras ar apsmiešanu, kā Šarlotei vajadzētu pret to stāties, izrunājoties ar pieaugušajiem. Vardarbība kā atbilde uz vardarbību nebūs risinājums. Pēc kāda laika Šarlote to saprata.
Pirmkārt, jābūt uzticības saiknēm ar kādu pieaugušo (te tā bija mamma, bet tie var būt arī skolotāji, vecvecāki…). Tas ir pirmais padoms, ko es dotu visiem bērniem: “Aprunājies ar kādu pieaugušo!” Grāmatā nav skaidri pateikts, ko Šarlote mammai tajā brīdī saka. Tas ir apzināti, jo vēlējos, lai katrs pats atrastu risinājumu tieši savai situācijai.
Otrkārt, varam aicināt bērnu samulsināt pāridarītāju ar jautājumu: “Kāpēc tu tā dari?”, “Ko tas tev dod?”, “Vai tu nekā citādāk nemāki izklaidēties?” Trešā stratēģija būtu meklēt atbalstu un atbalstīt citus kā tad, kad Šarlote nostājas Simona pusē. Viņa beidzot izvēlējās neņemt vērā pāridarītāju. Tā vietā viņa koncentrēja savu enerģiju un uzmanību vērtīgā draudzībā, kas viņai tiešām sagādā prieku.
Šarlotes stāsts neatrisinās mobingu skolā, man nav tādu ilūziju. Bet es vēlos lasītāju prātos iesēt mazas empātijas sēkliņas, es ticu, ka šīs sēkliņas ļaus viņiem labāk sadzīvot savā starpā.
Šībrīža situācija pasaulē ir ļoti sarežģīta – pandēmija, karš Ukrainā. Kādi ir labākie veidi, kā vecāki un citi pieaugušie var par šīm nopietnajām tēmām runāt ar bērniem?
Runāt par nāvi, mobingu, vīrusu vai karu nav viegli. Mēs tā vēlamies, lai mūsu bērni dzīvotu brīnumu pasaulē tik ilgi, cik iespējams! Bet, domājot par bērniem, es nostājos patiesības pusē. Patiesība, kas pasniegta atbilstoši viņu jautājumiem. Runa nav par to, ka mēs noslēptu to, ko redzam televīzijā un apkārt, vai to, ko mēs, pieaugušie, ikdienā jūtam. Runa ir par to, ka mums jāpielāgojas tam, ko bērnam tieši tobrīd vajadzētu zināt.
Manuprāt, labākais paņēmiens ir nevis uzreiz noformulēt atbildi, bet gan uzdot papildu jautājumus par to, ko bērns jau zina, ko ir dzirdējis skolā vai pieaugušo sarunās. Tas mums ļauj noprast, kādas ir bērna izjūtas un kā uz tām atbildēt. Ja bērns jautā par nāvi vai karu, neatkarīgi no vecuma es jautāšu: “Tu esi dzirdējis par karu/nāvi? Kā tu to saproti?” Pēc tam jautāšu: “Un kā tu par to jūties? Ko vēl tu vēlētos zināt?” Tādējādi es nenoraidu viņa vēlmi zināt patiesību, bet pielāgojos viņa ritmam. Jāpieņem, ka mūsu atbilde var izraisīt bailes, negatīvas emocijas. Un ir labi atcerēties, ka bailes ir vieglāk panesamas, ja tajās dalās. Nebūtu loģiski teikt bērnam, lai viņš ne par ko neuztraucas. Varam teikt, ka visi uztraucamies, tad kopā dalīties par baiļu iemesliem un veidiem, kā tās mazināt.
Ikdienā saskaraties arī ar vēl kādu sarežģītu tēmu – eitanāziju.
Eitanāzija Beļģijā ar likumu ir dekriminalizēta. Pacienti, kuri ir neārstējami slimi un kuri saskaras ar neremdināmām fiziskām vai psiholoģiskām ciešanām, var pieprasīt “plānotu” un “izvēlētu” nāvi. Tā nav viennozīmīga tēma, taču Beļģijā mums ir jāpalīdz bērniem, kuru tuvinieki izvēlējušies šo ceļu. Cilvēki eitanāzijai rūpīgi gatavojas, tas nav banāls process. To izvēlas tikai un vienīgi pats pacients. Ģimenēm tad ir iespēja kopīgi sagatavoties un atvadīties, šādi sagaidot tuvinieka nāvi. Bet tas var arī radīt pamestības sajūtu.
Esmu piedalījusies arī grāmatas bērniem par paliatīvo aprūpi tapšanā. Paliatīvā aprūpe ir nenovērtējams pakalpojums, svarīgi, lai tur vieta atrastos arī pacientu bērniem.
Kādu jūs sevi redzat kā rakstnieci? Kāda ir jūsu rakstnieka ikdiena?
Es sevi redzu vēl kā pavisam iesācēju! Drīz iznāks mana trešā grāmata, nepacietīgi to gaidu. Tajā būs stāstīts par digitālo tehnoloģiju lietošanu. Man ļoti patīk rakstīt un redzēt, kā tēli atdzīvojas Annikas zīmuļa vai otas vēzienos. Ikdiena paiet psihologa darbā, satiekot bērnus, pusaudžus un pieaugušos, kas sastopas ar lielām grūtībām. Stāstu lasīšanai un rakstīšanai ir liela nozīme manā praksē.
Es gribētu rakstīt vairāk. Bieži vien prātā iešaujas kāda ideja, bet man nav laika to pierakstīt. Gribētu rakstīt par netaustāmām lietām, par patiesības subjektīvo dabu, par to, ka pamātes un patēvi nav tik briesmīgi, kā stāsta pasakās…
Kā jūs atpūšaties pēc darba?
Es mīlu sauli. Tiklīdz atspīd kāds stariņš, dodos ārā – vai nu pie dabas, vai vienkārši pasēdēt dārza krēslā. Pirmais variants ļauj manam ķermenim kustēties un prātam domāt, otrais – lasīt grāmatas! Vairāk par visu es mīlu savas meitas, man patīk pavadīt laiku ar viņām. Tāpat atpūšos, rakstot stāstus bērniem.
Ko jūs vēlētos pateikt latviešu lasītājiem?
Paldies! (saka latviski) Esmu ļoti laimīga, ka lasāt manu grāmatu! Cilvēku emocijas un ciešanas ir universālas. Tās mūs vieno, un šobrīd ir labi to apzināties. Priecājos par jūsu atsauksmēm, tās ceļ manu jaunās rakstnieces pašapziņu un silda sirdi!
