Viedokļi 5
Filips Rajevskis, politologs: “Kreisās partijas vienmēr bijušas ļoti cieši saistītas ar arodbiedrībām. Tās uzskata, ka ir darba ņēmējas un to dabiskais partneris un sabiedrotais ir arodbiedrības. Tad mēs nonākam pie otrā punkta – arodbiedrības šīm kreisajām partijām ir kā rekrutēšanas instruments, jo partijas ar arodbiedrību starpniecību vāc jaunos partijas biedrus un, nenoliedzami, piesaista vēlētājus. Tas ir neizbēgams process jeb politikas zinātnes grāmatas patiesība.
Latvijas gadījumā ir vēl trešā lieta – “Saskaņa” ir opozīcijā un var, protams, solīt. Te ir tā lielā pretruna – no vienas puses, arodbiedrība slēdz ar partiju līgumu, jo cer, ka tā palīdzēs risināt sasāpējušos jautājumus, bet, no otras puses, opozīcijas partijai ir iespēja palīdzēt tikai vārdos, nevis praktiski.”
Ilze Ostrovska, filozofijas zinātņu doktore: “Lielbritānijā leiboristu partija, kas nopietni politikā sevi sāka pieteikt pēc Pirmā pasaules kara, līdz 20. gadsimta beigām pilnībā balstījās uz arodbiedrībām. Kad klasiskā industrija panīka, jo parādījās augstās tehnoloģijas, arodbiedrību loma samazinājās. Tātad tā ir iešana jau zināmā formātā. Uz ko šodien cer arodbiedrības, slēdzot līgumus ar opozīcijas partiju? Vienīgais, ko “Saskaņa” var palīdzēt, ir Rīgas mediķiem no pilsētas budžeta pārdalīt naudu algām un tādējādi nākamās vēlēšanās piesaistīt vēlētājus.”
