Aivars Eipurs: Nenominētās grāmatas 4
Kāda eksaktās zinības pārstāvoša zinātņu doktore, man klātesot, par mūsdienu latviešu literatūru izteicās visai rezervēti. Taču es cienījamās dāmas izteikumus ātri atšifrēju. Lieta tā, ka viņai mūsdienu saskaldītajā un informācijas pārbagātajā pasaulē nav nedz laika, nedz vēlēšanās iedziļināties un saprast, vai viņas izteikumiem ir reāls pamats. Tad nu viņa izsakās šādi, jo lēš, ka uz pareizo pusi vien būs (neko diža tā mūsdienu latviešu proza vai dzeja nevar būt…). Varbūt viņa seko līdzi jaunākajai ārzemju daiļliteratūrai? Diez vai. Šķiet, daiļliteratūra viņai nav laika kavēkļu pirmajā trijniekā. Taču es viņu cienu par viņas profesionālajām prasmēm.
Bet tagad iedomāsimies citus cilvēkus, reālus grāmatu draugus no zinātnes un arī mākslas sfērām, kultūras darbiniekus, skolotājus un visādus citādus daiļliteratūru, tostarp latviešu, reizēm lasošus cilvēkus. Ko viņiem lasīt? Kas ir labs? Laika ekonomijas dēļ viņi labprātāk lasītu tikai pašu labāko. Priekšplānā gan jau izvirzīsies masu medijos slavētie Latvijas Literatūras gada balvas (saīsināti – Laligaba) ieguvēji un nominanti. “Nelabojami” lasītāji, protams, lasīs jebko, par ko ir uzrakstīta normāla recenzija, ja viņu gaume atbildīs piedāvātajam, taču liela daļa, kā jau teicu, dziedi vai raudi, lasīs žūriju atzīto. Tāpat kā nereti šo pieeju izmantoju es, ja runa ir par mūzikas un tēlotājmākslas jaundarbiem. Tāpēc žūriju atbildība ir liela.
Latvijas Literatūras gada balvas žūrijā darbojos jau otro gadu. Varu apliecināt, ka žūrija ir ļoti godprātīga. Tajā darbojas deviņi locekļi un darbs notiek vairākās kārtās, bet gala balsojums (citi žūrijas dalībnieki tavu izvēli neuzzina) notiek elektroniski dienu pirms balvu pasniegšanas ceremonijas un visu zina tikai viens cilvēks, projekta darbinieks, kurš koordinējis procesu. Tā kā katram ir tikai viena balss, strīda gadījumā (divi nominanti saņem pa četrām balsīm; trīs – pa trijām; divi – pa trijām, viens – divas un vēl viens – vienu) žūrijas vadītājam tiek piešķirta papildu balss. Droši vien jau varat iedomāties, ka ne tuvu visi manis iecerētie autori pērn ieguva balvas. Piemēram, Māras Poļakovas tulkotais izcilais Jevgeņija Vodolazkina romāns “Laurus” pat netika nominēts, tik liela bija tulkojumu konkurence. Šogad pamatīga konkurence bija oriģinālprozā, tāpēc nominējām piecus darbus. Nākamgad, iespējams, tā būs ar dzeju, jo jau tagad, gada sākumā, iznākuši vairāki lieliski dzejas krājumi un būs vēl.
Šā raksta nolūks ir rādīt, kuri darbi vēl līdztekus nominētajiem, manuprāt, varētu sagādāt lasītājiem nepieciešamo lielāku vai mazāku piedzīvojumu vai pārdzīvojumu. Oriģinālprozā tas varētu būt Jura Zvirgzdiņa romāns “Dancis uz virves” – gaišs situāciju romāns, kura darbība gan notiek bēdīgā posmā – Otrā pasaules kara laika Rīgā; ar brīnišķīgiem nodaļu epigrāfiem, gandrīz nekur tik atjautīgus un labi piemeklētus nebiju sastapis. Vēl viens romāns, šoreiz debijas kategorijā, kas netika nominēts, ir Alda Bukša “Parādu piedzinēji”. Daudziem pazīstama “dziesma” par kredītnespēju, kas romānā izraisa virkni varoņiem traģisku, bet lasītājiem aizraujošu notikumu. Kā uzsver jurisprudencē paskolojušies ļaudis, romānā nav ar tēmu saistītas nezināšanas, galvenokārt tāpēc, ka pats autors gadus desmit nostrādājis bankā. Man gribas apšaubīt tos, kas saka, ka šī grāmata, salīdzinot ar Kolberga gabaliem, nav nekas. Un nevēlēsimies arī pārāk intelektuālas vai poētiskas vārdu mežģīnes tur, kur tās nav nepieciešamas, – vārdu sakot, nekļūsim par snobiem.
Lasītājiem iesaku arī divus nenominētus tulkotos romānus. Lietuvieša Alvida Šlepika romānu “Mans vārds ir Marīte” – 2012. gada lietuviešu literatūras bestselleru, iespaidīgu, sirdi plosošu gabalu par “vilku bērniem”, kura tulkojums tika uzskatīts par neatbilstoši smagnēju, tādējādi ne visai adekvātu oriģinālam par spīti jau tā smagajiem, uz vēstures faktiem balstītajiem notikumiem, kas aprakstīti romānā. Tāpat par tulkojuma kvalitāti bija iebildes sakarā ar pasaulē jau sen labi zināmo kanādietes Mārgaretas Atvudas romānu antiutopiju “Kalpones stāsts” (1985). Tas ir romāns par to, kā iznīcina sievietes. Un to uzrakstījusi sieviete.
