Nenogulēt īsto stādīšanas laiku 0
Meža īpašniekiem nākamajos desmit gados būs jābūt cīnītājiem, lai saglabātu pašreizējās pozīcijas saistībā ar atbalstiem un saimniekošanas nosacījumiem, secināts 12. oktobrī rīkotajā “laukos.lv” diskusijā Rāmavā. Tajā piedalījās Latvijas Meža īpašnieku biedrības izpilddirektors projektu jautājumos Mārtiņš Ailts, Zemkopības ministrijas (ZM) Meža departamenta direktors Normunds Strūve, LVMI “Silava” pētniece Dagnija Lazdiņa, kooperatīva “Mežsaimnieks” vadītājs Grigorijs Rozentāls un Priekuļu novada pašvaldības mežzinis Ainārs Amantovs.
Pirms dažiem mēnešiem meža īpašnieki pēc savas iniciatīvas “norāva stopkrānu” ZM virzītajiem noteikumiem par piejūras mežu apsaimniekošanu un ciršanas caurmēru samazināšanu, lēmumu pamatojot ar neobjektīvām diskusijām priekšvēlēšanu laika noskaņās. Kāda patlaban ir lietu virzība?
N. Strūve: Noteikumi ir sagatavoti, bet tālāko noteiks politiskā situācija. Meža īpašnieki pieņēma lēmumu apturēt, tātad viņiem jāpieņem lēmums procesu atkal “palaist”.
M. Ailts: Ceram, ka jaunā valdība šajā ziņā būs saprotoša. Aicinājām uz diskusiju visus politiķus, atnāca deviņas partijas, tātad būs ar ko runāt.
A. Amantovs: Man nav saprotams, ka esam pieņēmuši likumdošanu, kas novedīs pie Gaujas nacionālā parka krāšņākās rotas – priežu mežu – izzušanas, jo normatīvie akti lieguma zonā neparedz citu apsaimniekošanas modeli kā tikai izlases cirtes. Bet, lai dabūtu kvalitatīvu mežu ar izlases cirtēm, ir jābūt būtiskiem nosacījumiem – vai nu mazauglīgam meža tipam – sils vai mētrājs, vai arī milzīgam darbam, zināšanām un naudai. Un arī tad vēl nevar paredzēt visu reālo iznākumu. Cēsu pusē ir atsevišķi meža posmi, kur ir pozitīvi piemēri, bet vidējam meža īpašniekam tas nav paceļams.
N. Strūve: Lielākā likumdošanas problēma ir tā, ka pirms 20 gadiem, kad pieņēma Meža likumu, visi satraucās, ka ar regulējumu priežu audzes vispār nocirtīs. Mēs vairāk skatāmies uz to audzes daļu, ko mēs vēlētos redzēt attiecīgā platībā, un tas ir pretrunā ar izlases jeb pakāpeniskās cirtes ideoloģiju, kur skatās nevis uz to, kas paliek, bet uz to, kas nāks vietā.
Gan pērn, gan šogad meži piedzīvoja daudz postījumu. Kādas iespējas saņemt atbalstu meža īpašniekam?
N. Strūve: Visticamāk, finanšu samazinājums Lauku attīstības programmā būs, bet patlaban neviens vēl nezina, cik liels. Mums vēl ir atlicis finansējums mežaudžu atjaunošanai pēc dabas katastrofām. Kārta ir atvērta, vēl ir iespējas pieteikties. Skatīsimies, kāds būs pieprasījums, jo pagaidām informācija ir pretrunīga. Vēl viena lieta, kas interesēs meža īpašniekus, ir tas, ka ar Eiropas Komisiju izdevies saskaņot finansējuma pārdali meža ieaudzēšanas pasākumā, kur daļu pārnesām uz jaunaudžu kopšanu. Tas nozīmē, ka nākamā gada sākumā būs iespēja izsludināt vēl vienu kārtu par 3,5 miljoniem eiro. Tāpat īpašnieki ziņo, ka daudzas audzes, par kurām jau saņemts atbalsts, cietušas no plūdiem vai sausuma, un arī šajos gadījumos tās atkārtoti varēs pieteikt atbalstam. Bet ir nosacījums – mežaudze iznīcināta tiktāl, ka šķērslaukums ir zem kritiskā, proti, mazāk nekā 800 koki uz hektāru. Tad tā ir dabas katastrofām atbalsttiesīga jaunaudze.
Tātad atbalsts būs, bet kā ar stādiem – vai to pietiks?
D. Lazdiņa: Galvenā īpašnieka kļūda ir tā, ka stādus nepiesaka laikus. Saimnieks mežaudzi nocērt, priecājas, ka ir naudiņa, tad atceras, ka piecu gadu laikā kailcirte jāatjauno un tagad ir piektais gads, un tad zvana uz kokaudzētavu “lūdzu, dodiet man stādus”. Bet stādu vairs nav. Ja īpašnieks būtu laikus, iepriekšējā gada maijā, piezvanījis un pateicis, ka nākamgad maijā gribēs stādus, viss būtu kārtībā. Kokaudzētava nevar “uz dullo” audzēt stādus un radīt pārprodukciju. Tā ir pirmā kļūda.
Otrā kļūda ir tā, ka reizē ar pieteikumu grozīt noteikumus par caurmēriem un par priežu audžu apsaimniekošanu bija arī iecere, ka mākslīgi atjaunotās audzēs varētu stādīt mazāku stādu skaitu. Ja tas tā būtu, protams, ar esošo stādu skaitu pietiktu. Tirgū ir parādījies jauns stādmateriālu veids – stādi ar uzlabotu sakņu sistēmu, kur stādiņa garums ir 50 – 60 cm. Divu gadu laikā stāds sasniedz vienu metru, kas ir jau viegli kopjams. Ar tādiem stādiem varam droši strādāt arī ar mazāku skaitu uz hektāru.
Uz kokaudzētavu visi parasti zvana aprīlī, bet vajag zvanīt arī pēc tam – jūnija sākumā, jo mēdz gadīties, ka dažādu iemeslu dēļ stādi paliek pāri. Jāzvana mums līdz pat Jāņiem, lai liek gaidīšanas listē – ja kāds atteiksies, varēsiet stādus dabūt.
G. Rozentāls: Šajā stādu sezonā esam jau rezervējuši vienu miljonu stādu, un vienīgais, kas šādu apjomu var nodrošināt, ir AS “Latvijas valsts meži”, ar ko mums ir noslēgts trīs gadu līgums. Izrēķinājām, ka izcirtumos vajadzēs 800 000 stādus, un paņēmām ar rezervi. Jā, ir neliels risks, bet, kad kāds kooperatīva biedrs aprīlī “atmodīsies”, mums būs rezerve. Kas attiecas uz cenu, stādiem vairumā atlaides nedod, savukārt mēs pieliekam vienu centu klāt, ja kooperatīva biedriem vedam stādus klāt pie izcirtuma. Pārējos gadījumos ir pārdevēja cena.
Priede ir viens no Latvijas mežsaimniecības pamatiem, taču gan ar zāģēšanas ierobežojumiem, gan ar pārāk lielo dzīvnieku blīvumu esam nonākuši līdz tam, ka priede iet mazumā. Meža īpašniekam stāstām – ja tur var audzēt egli, nestādi priedi, jo piedzīvosi daudz galvassāpju. Piemēram, trešo gadu kādu priežu jaunaudzi smērējam ar “Cervakolu” pret kaitēkļiem, kas ir 100 eiro izmaksas uz hektāru. Priedi audzēt ir ļoti dārgi, un jābūt ļoti lielai ainaviskai vai kādai citai motivācijai to darīt.
A. Amantovs: Bet ko lai saka vietās, kur stādīšana ir aizliegta un jāstāda zem lielo koku vainagiem, kad zini, ka tās priedes iznīks. Zemē nosviesta nauda. Agrāk atjaunošanas noteikumi paredzēja priedi atjaunot ar 5000 stādiem uz hektāru, tad bija zināma varbūtība, ka atjaunotajā mežā briežu bari visu nenograuzīs. Vienugad priedes jau bija izaudzētas augumā virs ceļgala, bija viegli kopt un viss it kā kārtībā, bet aizeju ziemā turp medībās un skatos – visas priežu galotnītes, kas ārā no sniega, ir nokostas, tā ka viss ieguldītais darbs un līdzekļi ir vējā.
Un vēl viena problēma. Nacionālajā parkā man kā meža īpašniekam regulāri jātaisa meža apsaimniekošanas plāns, kas maksā vismaz 30 eiro par hektāru. Par to naudu speciālists aiziet manā mežā, par manu naudu sameklē potenciālo biotopu, kuram uzliek saimnieciskās darbības ierobežojumu, par kuru man kā īpašniekam valsts maksā 140 eiro par hektāru, kas savukārt atbilst divu kubikmetru zāģbaļķu cenai. Tikmēr mans mežs ir izņemts no saimnieciskās aprites, koksnes vērtība ir ap 20 000 eiro, turklāt mežs iet postā. Vispār es brīnos, kā tie trīspirkstu dzenīšu un biotopu meklētāji vēl nav iesūdzēti tiesā.
D. Lazdiņa: Bieži vien presē lasām, ka dabas draugi piekusuši sargāt mežu, bet reāli jau to sargā saimnieks, nevis dabas draugs, kas atnāk, nopriecājas, ka kaut ko aizsargājamu atradis, un aiziet. Tikmēr tā aizsargājamā sūna ieviesusies mežā vai laukā tādēļ, ka īpašnieks saimniekojis dabai draudzīgi. Parunājot ar vecākiem kolēģiem, redzam, ka vienā otrā tolaik apmežotajā kāpu teritorijā tagad ir dabiskais priežu biotops. Par to esam ļoti lepni. Diemžēl esam pazaudējuši saikni ar vēsturi, jo, uz garo apsaimniekošanas ciklu strādājot, tas, kurš ierīkojis, neredz rezultātu. Palasiet 30. gadu “Meža Dzīvi”, kā tolaik atjaunoja mežaudzes. Dabā nekas nav stacionārs. Koks vai nu aug, vai mirst, mēs nevaram to iekonservēt. Patlaban nesaimnieciskās darbības dēļ mēs zaudējam apmēram deviņus kubikmetrus koksnes uz hektāru – tāds ir dabiskais atmirums.
Patlaban briest darījums, kad skandināvi, iespējams, “Ikea”, gatavojas pirkt virs 100 000 hektāriem Latvijas mežu. Vai šajā sakarā ministrija negrasās noteikt zināmus rāmjus, piemēram, 50 000 hektāru limitu, lai šādā veidā ierobežotu meža nonākšanu zviedru īpašumā?
N. Strūve: Tā ir problemātiska lieta, jo tiesības pārdot īpašumu ir viena no ES pamatbrīvībām. Ja mēs ierobežojam brīvu kapitāla apriti, tad riskējam saņemt pārmetumus, ka nepildām līgumu par dalību Eiropas Savienībā. Līdzīgs piemērs ir ar lauksaimniecības zemēm. Ja pārkāpsim robežu, mūs var iesūdzēt tiesā, un tad uzrēķina lielums būs mērāms miljonos.
M. Ailts: Cik dzirdēts no ministra replikām, valsts tomēr attiecīgu priekšlikumu iesniegusi.
N. Strūve: Jā. Bet līdz šim “Altum” šajā procesā nav iesaistījies. Iespējams, to var pārskatīt.
