Nenodzīvotu Sibīrijā pat trīs minūtes. Saruna ar lietuviešu rakstnieci Rūtu Šepetis 1
ASV lietuviešu rakstnieces RŪTAS ŠEPETIS grāmata “Starp pelēkiem toņiem” 20 valodās stāsta par baltiešu piedzīvoto 1941. gadā. Intervija ar rakstnieci publicēta “Latvijas Avīzē” 2011. gada 4. novembrī; pārpublicējam to portālā “LA.lv”, gaidot pēc viņas pasaulē atzinību guvušās grāmatas “Srtarp pelēkiem toņiem” uzņemtās filmas “Pelni sniegā” pirmizrādi Latvijā 21. martā.
– Esat dzimusi ASV, bet jūsu saknes ir Lietuvā. Kad sākāt to apzināties, un ko tieši jums tas nozīmēja?
Rūta Šepetis: – Jau tad, kad vēl biju pavisam maza meitene, vienmēr teicu, ka esmu lietuviete. Mans tēvs dzimis Lietuvā, Kauņā, bēdzis no Staļina, deviņus gadus nodzīvojis DP nometnē, tad aizbraucis uz ASV. Es to zināju.
Zināju, ka man ir atšķirīgs vārds, un es tiku audzināta kā lietuviete, kaut arī nerunājām lietuviski, jo mana māte ir amerikāniete. Lietuviešiem ģimene ir ļoti svarīga, viss tika darīts kopā, mums bija citādas tradīcijas, ēdieni, kurus negatavoja citur un kas man ļoti garšoja. Tāpat prasme novērtēt mākslu un mūziku.
Tikai tad, kad sāku rakstīt grāmatu, sapratu, kādēļ Baltijai ir tik daudz izcilu mākslinieku, mūziķu, dzejnieku. Tādēļ, ka viņi bija atraduši veidu, kā runāt, kad viņu balsis bija apklusinātas. Agrāk biju domājusi: “Hmm, mans tēvs ir mākslinieks, tantei ir mākslinieciskas noslieces. Mēs, baltieši, gan esam apdāvināti!” (Smejas.) Tādējādi tā vienmēr bijusi daļa no manas identitātes.
Taču 2005. gadā, aizbraukusi uz Lietuvu, sastapu tēva radiniekus. Kad pajautāju, vai viņiem ir mana tēva bērnības bildes, uzzināju, ka viņi tās sadedzinājuši. Man tas bija šoks – dzimtas vēstures daļa, kuru pat nenojautu!
Tad sapratu, ka padomju okupācijas laiks ģimenē ticis ļoti maz apspriests. Tas mani iedvesmoja dot balsi cilvēkiem, kuri piedzīvojuši šo smago laiku. Es sāku darbu, domājot, ka daudz uzzināšu par vēsturi, bet patiesībā daudz uzzināju pati par sevi un savu identitāti.
– Amerikā ir latviešu, lietuviešu, poļu, grieķu kopienas. Kā jūs jūtaties, būdama gan amerikāniete, gan lietuviete?
– ASV es reizēm jūtos kā lietuviešu viltvārde, jo izskatos ļoti lietuviska. Man pat ielās cilvēki jautājuši: “Vai esat no Baltijas?” Jā, esmu! Bet tagad iedomājieties: es atbraucu uz Lietuvu, mani sauc Rūta Šepetis, taču es nerunāju lietuviski, bet nesu jums jūsu vēsturi. Jo šī ir jūsu, nevis mana vēsture.
Es izmisīgi gribu identificēties ar savu lietuviešu mantojumu, un šis ir veids, kā to varu izdarīt.
Taču sajūta ir dīvaina, jo, pirmkārt, tā ir daiļliteratūra – un, otrkārt, tā patiešām nav manas ģimenes vēsture. Mēs aizbraucām, bijām tie veiksmīgie.
Bet ASV cilvēki identificējas ar savu vēsturisko mantojumu, jo tas ir veids, kā viņi var izjust piederības sajūtu, tādēļ ka mēs esam tik ļoti jauna valsts. Neesmu dzirdējusi nevienu sakām: “Es esmu amerikānis!” Mēs sevi identificējam, sakot: esmu lietuvietis, esmu polis, esmu grieķis.
Vēl cilvēki ASV identificējas ar lietām, par kurām fano – sporta klubu, savu vaļasprieku. Taču reizēm varam kļūt ļoti patriotiski. Stresa brīžos, piemēram, 11. septembrī, pēkšņi bija jūtama liela vienotība. Manas dzīves laikā – man ir 44 gadi – tas notika pirmoreiz.
– Interesanti, jo Latvijā mēs par galveno identitātes faktoru uzskatām valodu. Ja tu runā latviski, tātad esi latvietis. Ja ne – tātad neesi. Cik svarīgs identitātes faktors jums ir valoda, pašai lietuviski nerunājot?
– Es jūtos vīlusies pati sevī, ka neuzņēmos iemācīties valodu. Pateikt: tā ir daļa no mana mantojuma, mans tēvs runā lietuviski, mani vecvecāki runā lietuviski, es to gribu apgūt! Bet es laikam ātri ieaugu amerikāņu ieražās, kļuvu par tādu vidusmēra amerikāni, par kuru parasti saka: viņi raizējas tikai par to, kas notiek ASV, viņi nedomā globāli. Tādēļ grāmata ir mans mēģinājums atgūt savu identitāti. Taču jāsaka – rakstot un it īpaši vācot materiālus grāmatai, es sapratu, ka nenodzīvotu Sibīrijā pat trīs minūtes.
– Jūs daļēji izaugāt ar stāstiem par Staļina laiku Baltijā, taču, kā saprotu, jūsu vecvecāki pārāk nevēlējās par to runāt.
– Īpaši mana vecāmamma ne. Viņa vienkārši teica: “Tas ir pārāk sāpīgi, mēs par to nerunājam.” Tas bija veids, kā viņa centās sadzīvot ar notikušo. Vectēvam, kad tagad par to domāju, būs bijis citādi. Viņš bija kareivis. Lietuva ir valsts, ko viņš bija zvērējis aizstāvēt. Taču viņš aizbrauca.
Un, kad vectēvs 50. gadu vidū sāka sazināties ar radiniekiem, viņš uzzināja, ka no kara sākuma līdz pat 1956. gadam viņu visi bija uzskatījuši par mirušu, domāja, ka Staļins viņu licis nošaut. Es atradu rakstus par Sibīriju, ko viņš bija izgriezis no avīzēm, – tātad viņš zināja, kas noticis ar viņa brāli un pārējo ģimeni. Es domāju, ka viņš jutās vainīgs.
Te mēs esam, dzīvojot šādu dzīvi, bet iespējams, ka par mūsu brīvību samaksāts ar viņējo.
Turklāt viņš bija virsnieks, un varbūt tādēļ vara turēja viņa brāli aizdomās. Ir tik skumji, ka viņš nomira 1989. gadā, tā arī neuzzinājis, ka Baltijas valstis atguvušas neatkarību. Viņš ļoti mīlēja Lietuvu.
– Un tā jūs aizbraucāt uz Lietuvu, sastapāt radiniekus un nolēmāt uzrakstīt par to, ko viņi pārcietuši…
– Ir tik daudz cilvēku, kas no tā cietuši, bet pasaule neko par viņiem nezina. Viņiem nav vārda un nav sejas. Mēs nekad neesam varējuši svinēt viņu drosmi, bet viņi nekad nav varējuši dalīties savā nožēlā par to, ko kādreiz darījuši vai, tieši pretēji, nav izdarījuši. Mana sirds sāp par viņiem.
Iedomājieties, ASV patlaban dažas skolas studē Baltijas valstu okupāciju, komunisma vēsturi, izmantojot manu grāmatu. Viņi to izmanto, lai ieintriģētu lasīt vairāk. Tieši to es vēlos – lai grāmata ir durvis, kas atver ceļu uz vēsturi, ieinteresē, lai cilvēki tālāk meklē faktus, dokumentālus materiālus.
Tādēļ mana romāna galvenā varone ir pusaugu meitene. Cilvēki, ar kuriem runāju, izsūtījumu lielākoties piedzīvoja kā pusaudži. Daudzi bērni nomira, vecākie ļaudis tika nostrādināti līdz nāvei, un viņiem trūka dzīvotgribas.
Izdzīvoja un atgriezās pusaudži, viņi vissparīgāk ķērās pie dzīves.
Es ļoti gribēju, lai šī grāmata nokļūst skolās, jo, mācoties no šīm traģiskajām vēstures lappusēm, mēs varam daudz uzzināt. Tas mums var palīdzēt kļūt par labākiem cilvēkiem.
Ebreju kopiena ir izdarījusi lielisku darbu, daloties savā pieredzē, katra grāmata to dara atkal un atkal, un atkal. Grāmatu par holokaustu nekad nevar būt par daudz, jo caur tām nezināmi cilvēki kļūst mums reāli, mēs ar viņiem spējam identificēties. Un mēs cīnīsimies, lai tas nekad neatkārtotos. Ja es varu palīdzēt, ka ļaudis no Baltijas tiek uztverti kā cilvēciskas būtnes, iespējams, tas var radīt globālu vairogu pāri šai pasaules pusei. Varbūt tas skan ideālistiski. Baltija bija okupēta 50 gadus – tas ir fakts. Bet, ja pastāstām par bērniem, kas tika izsūtīti, tas liek aizdomāties, kā tas notika un kādēļ.
– Varētu šķist mulsinoši, ka tirgū jūsu grāmata sacenšas ar “Krēslu”, “Bada spēlēm”…
– Tieši tā! Reiz viesojos Čikāgas skolā. Kāds puisis piecēlās un jautāja, vai esmu lasījusi “Bada spēles”. Jā, es atbildēju. Viņš sacīja: “Arī jūsu grāmata ir “Bada spēles”, tikai īstenībā. Ja uzvari, tu dzīvo. Ja zaudē, mirsti.” Viņš teica, ka izlasīt “Bada spēles” viņam palīdzējusi vienīgi apziņa, ka tas nav pa īstam. Tādēļ mana grāmata viņam šķitusi nesalīdzināmi šausminošāka, apzinoties, ka cilvēki to tiešām piedzīvojuši.
Un tad piepeši visi viņa klasesbiedri gribēja izlasīt grāmatu, ja reiz tā tiek salīdzināta ar “Bada spēlēm”.
(Smejas.) Domāju – ja es tagad būtu pusaudze un man jautātu, vai vēlos izlasīt grāmatu par baltiešu meiteni, kas mirst badu Sibīrijā, es teiktu: “Nē, paldies. Vai varu labāk dabūt “Krēslu”?” (Smejas.)
– Kā jūs domājat, kādēļ šis stāsts kļuvis tik populārs?
– Tas nav manas rakstniecības nopelns. Domāju, tādēļ, ka šis ir stāsts par izdzīvošanu. Cilvēkiem patīk ticēt, ka mūsos ir kaut kas dievišķs, kas ļauj pārciest nepārciešamo. Saprotu, ka cilvēki dzīvo tagadnē un vairāk domā par nākotni, nevis prāto par pagātni. Taču pagātne nosaka, kas mēs esam. Un Latvijas vēsture ir tik ļoti nozīmīga. Baltijas valstis varbūt ir mazas, taču to mācībstundas pasaulei par pacietību un izturību ir lielas. Tagad, redzot, cik neticami brīnišķīga ir Rīga, iepazīstot jūsu Okupācijas muzeju…
Es ļoti ceru, ka šejienieši nekad neaizmirsīs – tā ir viņu pagātne, un tieši tā padara viņus par to, kas viņi ir.
