“Liela ģimene ir īstena latviešu ģimene.” Stiprās un sportiskās Nenišķu ģimenes stāsts 4
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Viņi kopā sporto, orientējas, kopā ir iegādājušies un atjaunojuši lauku māju. Viņiem ir svarīgi uzzināt, kā otrs jūtas, veltīt vakarus kopīgām sarunām un brīvdienas ģimenes aktivitātēm. Ineses un Kristapa Nenišķu paspārnē aug trīs bērni, un vecāki ar to ļoti lepojas.
Viņi ir pārliecināti – tieši māte un tēvs atvasēm var rādīt labāko piemēru, gādājot par bērnu nākotni un izaudzinot krietnus, atbildīgus un rūpīgus cilvēkus.
Mēs visu darām kopā – tā esam pieraduši. Un, darot kopā, viss izdodas,” tā savas ģimenes spēku un kopības sajūtu raksturo Inese. Viņas un vīra Kristapa gādībā aug trīs bērni – Mikus (14), Kristers (11) un pastarīte Mia, kurai pēc nepilna pusgada paliks apaļi trīs.
Visi kopīgi līdz nepazīšanai pārveidojuši un atjaunojuši pirms pieciem gadiem iegādātās 85 gadus senās lauku mājas Salas pagastā, desmit kilometrus no Jēkabpils.
Iepriekš ģimenes ligzdiņa atradusies Salas pagasta centrā, kur viņi mituši dzīvoklī, bet sapnis par māju esot bijis vienmēr.
Inese stāsta, ka mājas tieši laukos gan bijis vairāk vīra, ne viņas sapnis: “Es negribēju. Man patīk pilsētas dzīve – tieši tāpat kā mūsu vecākajam dēlam. Pirms iegādājāmies šo māju, vīrs veda mani rādīt īpašumus trakās vietās – meža vidū! Es reizēm pat teicu, ka nekāpšu ārā no mašīnas, kur nu vēl tur dzīvošu (smejas).
Esmu vairāk pilsētniece, taču viņam patīk miers un klusums. Beigās gan atradām kompromisu – ja vajag pilsētu, nav jau tālu jāmeklē.
Tad nu ķērāmies klāt un atjaunojām. Lielāko daļu darba darījām paši. Tas ir ļoti sarežģīti – ne velti nekam citam vairs neatlika laika. Joprojām strādājam pie tā, lai māja tiktu pabeigta – mums vēl nav aizkaru, piemēram. Ik pa laikam nopērkam kādu jaunu mēbeli, lēnā garā aizpildot telpu un tuvojoties mērķim.”
Kristaps piebilst: “Un ir ļoti labi, ka nav kaimiņu (smejas). Es jau gribētu vēl tālāk prom no visa.” Inese skaidro, tas tādēļ, ka ikdienas darbos nepārtraukti nākas saskarties un strādāt ar cilvēkiem – vīram griboties mieru.
Kristaps iepriekš 15 gadus strādājis un dzīvojis Rīgā, uz mājām Salā atbraucot vien nedēļas nogalē: “Es puikas ilgu laiku audzināju viena, jo vīrs strādāja Rīgā un izbraukāt tik bieži nebija iespējams. Mana mamma dzīvoja ar mums vienā dzīvokļu mājā, un viņas palīdzība bija neatsverama. Nezinu, kā es būtu tikusi galā, ja man blakus nebūtu bijusi mamma. Iespējams, tieši tādēļ, ka vīrs maz piedalījās puišu audzināšanā, es labāk saprotu savus puišus, bet Mia ir kārtīga tēta meita – kur viņš, tur viņa.”
Pāris strādā vienā uzņēmumā, SIA “Würth”, kas ir vācu uzņēmums. Inese ir tirdzniecības pārstāve, bet Kristaps – uzņēmuma Latgales reģiona vadītājs. Augstskolas laikā Kristaps strādājis uzņēmuma noliktavā, vēlāk jau veikalā, līdz uzdienējies par reģiona vadītāju. Inese stāsta, ka vīram šobrīd sanāk braukāt pa visu Latgali, un arī viņa reiz darba sakarā daudz braukājusi, taču vecākā dēla labā nāksies doties darbā atpakaļ uz veikalu – Mikum septembrī tika atklāts cukura diabēts, un vienā brīdī skolas laikā nedarbojās insulīna pote:
“Jā, Mikus slimība mums bija pamatīgs šoks – līdz šim viss bija ļoti mierīgi. Slimība ir ieviesusi savas korekcijas. Tad nu es sapratu, ka man jābūt kaut vai 20 minūšu attālumā, lai vajadzības gadījumā varu palīdzēt.”
Lielas ģimenes spēks
Inese un Kristaps ir kopā jau 21 gadu, no kuriem laulībā pavadīti veseli 16. Abi iepazinušies, kad Inesei bija 19 gadi, bet Kristapam 16. Inese atceras iepazīšanos – abi dzīvojuši vien trīs kilometru attālumā viens no otra, un Kristaps ieradies ciemos pie kāda drauga: “Satikāmies, spēlējām volejbolu, un tad kaut kā viss notika pats no sevis.”
Bērnu laišana pasaulē bijis ļoti rūpīgi izsvērts lēmums: “Jā, bērnus ļoti vēlējāmies. Galu galā bijām kopā jau piecus gadus, apprecējāmies jau pirms bērnu pieteikšanās – gribējām, lai pirms bērniem būtu kaut kāds pamats. Nostājāmies uz kājām. Nebija jau mums nekā daudz – dzīvoklītis, darbs, laulība.” Tad pieteicies pirmais dēls – Mikus. Inese atceras, cik viņa bijusi lepna par to, ka būs mamma: “Es biju tik priecīga. Ļoti, ļoti gaidīju dēliņu.”
Inese un Kristaps no divu cilvēku savienības nu bija tapuši par trīs cilvēku ģimeni. Abi uzreiz zinājuši, ka gribēs vairākus bērnus.
Kristaps saka: “Jo vairāk, jo labāk!” Inese mudina vīru: “Nu, Kristap, pasaki, cik tu bērnus gribēji!” Viņš atbild: “Piecus! Agrāk taču latviešiem bija daudz bērnu – lielas ģimenes nebija retums. Manuprāt, liela ģimene ir īstena latviešu ģimene, un tieši tādu es gribēju.”
Inese skaidro, ka abi bijuši gatavi lielai ģimenei, taču mazā Mia pie viņiem nākusi ļoti ilgi: “Meitiņa ilgi nepieteicās, un tāpēc arī paliksim pie trīs bērnu ģimenes. Man tomēr jau ir 40 gadi. Ja meita būtu pieteikusies agrāk, visticamāk, mūsu būtu vairāk. Bet esam laimīgi par to, kā ir.”
Ņiprā Mia ir pamatīgi mainījusi ģimenes ikdienu. Kā saka Inese – Mia ievieš haosu: «Mainījies ir viss. Meita ir pilnīgi citāda nekā mūsu mierīgie un nosvērtie dēli. Var būt, ka es pārāk ilgi biju puišu mamma, Kristaps ar Miu tiek galā labāk nekā es. Viņai vienmēr vajag tēti.
Ar puišiem viss bija vienkārši, bet Mia ir mazs spridzeklis. Visas atvilktnes vaļā, viss pa zemi – kur viņa iet, tur notiek ņigu ņegu. Es piekārtoju, un pēc mirkļa jau atkal viss pa vecam.
Varbūt viņas attiecībās ar tēti ir nospēlējis tas, ka Kristaps ļoti izteikti piedalās Mias audzināšanā, jo darba dēļ to nevarēja atļauties ar dēliem. Varbūt arī tas, ka Mia pasaulē nāca ar ķeizargriezienu un pirmais, ko viņa redzēja, bija tētis. Sākumā es nesapratu – es taču viņu iznēsāju, baroju, bet viņai vajag tēti, tēti, tēti! Bet nu es to esmu pieņēmusi.»
Vairāk bērnu, lielāka pieredze
Pāris atzīst, ka ar katru nākamo bērniņu kļūst vieglāk. Inese atminas, ka ar pirmo dēlu Miku viņai bijis ļoti bail – gan grūtniecībā, gan arī tad, kad viņš piedzimis: “Naktīs klausījos, vai viņš vispār elpo. Bijām ļoti iespringuši. Ar otro viss bija vienkāršāk, visu jau zinājām – es arī grūtniecības laikā biju ļoti droša. Ar Miu atkal bija maza nedrošība. Bija bail, ka kaut kas noies greizi. Katrā ziņā katra grūtniecība bija citāda.”
Vecākais dēls Mikus esot kārtīgs pilsētnieks: “Jā, viņam patīk pilsēta. Bet tagad jau ir pieradis pie dzīves šajās mājās. Mums sanāca pārvākties tieši divas dienas pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas, un mājas pagalmā bērni varēja spēlēt volejbolu, futbolu, iet ārā un tā tālāk. Pārvācāmies tieši laikā.”
Vecāki prognozē, ka Mikus būs tas, kurš laukos nepaliks, savukārt vidējais bērns, Kristers, esot ļoti saimniecisks. Kristaps par atvasi saka: “Šis noteikti būs mantinieks.” Inese papildina vīra teikto: “Kristers visu izdarīs. Viņš gatavo ēdienu, pat Mikum, jo Mikus nemāk.” Vecākais dēls izlabo: “Negribu, nevis nemāku.” Inese smejas: “Pareizi, negribi, nevis nemāki. Ja ir kāds cits, kurš to izdara – kāpēc gan to darīt, vai ne?”
Ar katru nākamo bērnu klāt nāk pieredze, lielāka izpratne par lietām, nereti tiek labotas arī kļūdas, kuras pieļautas ar pirmo vai otro bērnu. Inese vēlētos, kaut Mikum būtu bijusi bezrūpīgāka bērnība: “Viņš vienmēr ir sportojis. Arī tagad, kad viņam atklāja diabētu, viņš iespēju robežās turpina sportot.
Mikus ir lielisks pierādījums tam, ka nevajag padoties. Un tomēr es reizēm aizdomājos – mēs bērnībā spēlējām paslēpes un citas spēles, bet mans Mikus tādas lietas īsti nav piedzīvojis, jo viņš katras brīvdienas ir bijis prom.
Slimība mums lika paskatīties uz dzīvi no citas puses – mēs mūžīgi kaut kur skrienam. Kur un kāpēc? Protams, ka vajag sportot, vajag hobijus, kādu nodarbošanos, bet ne tik daudz, manuprāt. Taču tam, protams, ir arī plusi – puikas ir ļoti punktuāli, disciplinēti, nekad nekavē. Viņi zina, kādi darbiņi viņiem ir jāveic, un viņi to visu dara ar lielu atbildību.” Inesei esot svarīgi, lai puikas izaug par kārtīgiem vīriem: “Es bieži esmu novērojusi, ka iepirkumu maisiņus nes mammas, nevis dēli. Nu kas tas ir! Mani dēli, arī Kristers, kaut reizēm teju stiepj maisus, neļauj man palīdzēt. Viņi uzskata, ka tas ir viņu pienākums, nevis mans – mammas, sievietes.”
Labprātāk tiek galā paši
Uzturēt lielu ģimeni, protams, nav vienkārši, bet Nenišķu ģimenē viss ir salicies pa plauktiņiem: “Jā, trīs bērni nozīmē lielus izdevumus, un mēs domājām par finansiālo pusi – vai to varēsim atļauties. Viss beigu beigās sakrita tā, ka ir ļoti forši un mēs ar visu tiekam galā.”
Dzīve ar trīs bērniem pieprasa pārmaiņas, piemēram, ģimenei bija jāiegādājas lielāks auto. Tāpat arī pārcelšanās uz dzīvi privātmājā – lai gan dzīvoklis neesot bijis mazs, mājā dzīve tomēr ir citāda.
Inese ar dēlu Miku vēlreiz uzsver, cik ļoti viņiem patikusi dzīve pilsētā, bet Kristaps atbild: “Nav jau tā, ka dzīvojam meža vidū. Pilsēta nav tālu.” Inese atbildi parādā nepaliek: “Jā, jā, tas ir Kristapa ideālais variants – meža vidū.”
Vecāki atklāj, ka ir izveidojuši bankas kontus bērnu nākotnei, mācībām: “Mēs domājam par savu bērnu nākotni. Laižot viņus pasaulē, noteikti izsvērām, vai varēsim viņiem sniegt visu, kas nepieciešams, tajā skaitā izglītību. Tad nu vīrs ir atvēris katram savu izglītības kontu. Es bērniem saku: ja viņi labi mācīsies un tiks budžeta vietās, viņiem tā naudiņa nebūs jāiegulda mācībās – varēs izmantot kur citur, kādai automašīnai, pirmajai iemaksai. Tā ir papildu motivācija mācīties cītīgāk.”
Par valsts un pašvaldības atbalstu ģimene īpaši nav interesējusies, taču par pāris atvieglojumiem ir informēti. Kristaps uzskaita, kādus atbalsta pasākumus izmanto: “Ja godīgi, es par šo daudz nezinu. Izmantojam atlaidi elektrībai, zemes nodoklim un transporta ekspluatācijas nodoklim.”
Inese izsaka komplimentus pašvaldībai: “Salas pašvaldība ir pati labākā, viss ir tiešām sakārtots. Ja mums vajag atbalstu, kad Mikus dodas uz sacensībām ārzemēs, nekad netiek atteikts.
Būtībā vienmēr, kad tu raksti un lūdz palīdzību, tā tiek sniegta. Mums vienkārši to vajag reti, mēs maz izmantojam šos atbalsta pasākumus. Vienmēr būs kāds, kuram to vajag vairāk.”
Vēl viens daudzbērnu ģimeņu bonuss, par kuru Nenišķi uzzinājuši tikai tādēļ, ka dēls no skolas atnesis iesniegumu, – atlaide degvielai. Tā kā dēli neizmanto sabiedrisko transportu un uz skolu viņus aizgādā vecāki, tas ir patīkams atbalsts, taču kopumā viņi labprātāk, ja vien ir iespēja, paļaujas paši uz sevi.
Lai gan ģimene finansiāli tiek galā labi, ir lietas, kuras neviens negaida un līdz ar to arī neierēķina savā budžetā: “Vienīgais – Mikus slimība. Tā mēnesī prasa 180 eiro. Sensorus pērkam Lietuvā, jo Latvijā tādus pat nevar iegādāties. Ja mums nebūtu tā sensora, kas brēc, kad cukura līmenis pēkšņi nakts vidū krītas, kā es vispār zinātu, ka dēlam kļūst slikti?
Labi, mums ir iespēja to nopirkt, bet ja nu citiem nav? Valsts apmaksā insulīnu, bet adatiņas gan ne. Tas mums šķiet dīvaini.”
Atslēga – kopā pavadītais laiks
Salas pagastā dzīvo aktīvi cilvēki, kuri iesaistās, rīko pasākumus, veido Salas sabiedrību un stipro kodolu: “Manuprāt, nav svarīgi, cik tālu no Rīgas atrodies, – galvenais ir cilvēki. Ja nebūs uzņēmīgu un enerģisku iedzīvotāju, nekas nenotiks. Mums ir lieliska skola, skolotāji, un, neskatoties uz to, ka nedzīvojam un nemācāmies lielpilsētā, viss notiek – bērni ieņem augstas vietas skolu sacensībās, mums ir aktīva sociālā dzīve. Stāsts, kā vienmēr, ir par vēlmi un apņēmību.”
Nenišķu ģimene ir lieli orientēšanās sporta entuziasti – puikas kopā ar tēti orientējas teju katru nedēļu. Reizēm arī mamma un mazā māsa mēdz pievienoties. Ģimenei ir svarīgi pavadīt laiku kopā. Inese saka – kurš gan cits bērniem rādīs piemēru, ja ne mēs?
Kristaps uzskata, ka pats galvenais bērnu audzināšanā, stipras ģimenes noturēšanā ir vecāku piemērs: “Bērni no mums mācās. Ja vecāki nedarīs muļķības, ir mazāka iespēja, ka tās darīs bērni.” Inese uzskata, ka abi ir stingri vecāki: “Mums ir savs režīms, nav tā, ka atļaujam visu.”
Vīrs papildina: “Jā, nav tā, ka paši sākam kaut ko darīt un palaižam bērnus pašplūsmā, lai viņi dara, ko grib.” Nenišķi ieviesuši viedierīču un tehnoloģiju lietošanas ierobežojumus: “Viņiem ir telefoni, spēļu konsole, reizēm viņi kaut ko uzspēlē, sarakstās ar draugiem, taču tam ir atvēlēts konkrēts laiks un tas ir ierobežots. Un, kā jau minēju, bērni daudz laika pavada sportojot.”
Arī Kristaps uzskata, ka tieši sports un kopā pavadītais laiks ir atslēga tam, lai bērni izaugtu par krietniem cilvēkiem: “Viņiem nemaz nav laika muļķībām – ļoti daudz no tā aizņem sports. No rīta aizbrauc, tikai vakarā ir atpakaļ. Un brīvdienas jau galā.”
Viena no ģimenes mīļākajām kopīgajām aktivitātēm, kam tiek veltīts visvairāk brīvā laika, ir orientēšanās. Kristaps saka, ka viņam tā ir lieliska atslodze no darba, kas nodrošina arī fizisko aktivitāti. Mežs, svaigs gaiss, brīvība. Taču tikpat svarīga ir vienkārša kopā būšana vakaros pēc darbiem un skolas, kad ģimene apsēžas kopā, noliek malā savus darbus, telefonus un bauda viens otra kompāniju.
Inese skaidro, ka viņai tas ir ļoti svarīgi – komunicēt: “Kad aizbraucu pēc bērniem uz skolu un jautāju, kā gāja, man neder atbilde – labi! Es tādu atbildi nepieņemu. Man vajag sīkākas detaļas, jo ko gan nozīmē – labi? Man ļoti patika, kad skolās bija kristīgā mācība. Nezinu, vai pietrūka finansējuma vai kāds cits iemesls, bet nu jau kādu laiku šīs nodarbības vairs nenotiek. Mikus vēl paspēja pamācīties, un viņam ļoti patika. Manuprāt, tieši garīgās vērtības ir tās, kuru mūsdienās pietrūkst.”
Zelta atziņas
* Ģimenei ir jāturas un jāpavada laiks kopā. Darot kopā, viss izdosies un tiks pārvarētas jebkuras grūtības.
* Vecāki ir bērnu piemērs. Jo mazāk muļķību darīs vecāki paši, jo mazāka iespēja, ka muļķības darīs bērni.
* Hobiji, nodarbošanās ir nepieciešamība, lai bērns izaugtu atbildīgs, disciplinēts, punktuāls, taču ar to nevajag pārspīlēt, lai saglabātu bērnības bezrūpību.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Mājas Viesis”.
