Ņemt miljonu vai darīt galu? Lielākā ganāmpulka īpašnieks gatavs sūdzēt valsti tiesā 43
Gatavs sūdzēt valsti tiesā
Edgaram Silakalnam, SIA “Agrofirma Zelta druva” un SIA “Agrofirma Jelgava” īpašniekam, pieder lielākais slaucamo govju ganāmpulks Latvijā – abās saimniecībās kopā ir 2,4 tūkstoši piena devēju. Zemo piena iepirkumu cenu dēļ katrs saražotais piena litrs viņam rada 6 centu zaudējumu. Neredzot gaismu tuneļa galā, uzņēmējs gribētu klausīt zemkopības ministra padomam un pievērsties citai, rentablākai lauksaimniecības nozarei, taču to nevar darīt vēl vairākus gadus. To viņam liedz uzņemtās saistības par Eiropas struktūrfondu atbalsta izmantošanu, kas paredz, ka saimniecībai piecus gadus jāražo piens. Pretējā gadījumā atbalsts, kas izmantots ražošanas modernizācijai, jāatmaksā.
Ņemot vērā situāciju piena nozarē, Zemkopības ministrija (ZM) jau pagājušā gada nogalē ar Eiropas Komisiju (EK) uzsākusi neformālu diskusiju par piena ražotāju problēmām un iespējamiem risinājumiem.
“Ekonomika ir ļoti vienkārša zinātne – ieņēmumiem no pārdošanas jābūt lielākiem nekā izdevumiem par ražošanu. Ja pašizmaksa piena litra saražošanai ir 30 centi, bet par pienu saņemu 24 centus (un tā vēl ir viena no augstākajām cenām Latvijā), tad katrs saražotais piena litrs man rada 6 centu zaudējumu. Pirms piena cenas krituma saimniecībā apgrozījums mēnesī bija 747 tūkstoši eiro, bet tagad tas ir līdz 390 tūkstošiem. Šāda naudas plūsma spēj nodrošināt tikai izdzīvošanas režīmu. Nav jābūt īpaši gudram cilvēkam, lai saprastu, ka piena ražošana šobrīd rada zaudējumus. Šādai strādāšanai ilgtermiņā nav nekādas jēgas,” situāciju nozarē skaidro SIA “Agrofirma Zelta druva” un SIA “Agrofirma Jelgava” īpašnieks.
Lielais ganāmpulks šobrīd ir kā akmens kaklā. Protams, tiek mēģināts samazināt izmaksas, taču iespēju to izdarīt nav daudz – govis un teļi ir jāārstē, mikroelementi jāpērk, nodokļi jāmaksā. Tāpēc no biznesa viedokļa daudz likumsakarīgāks būtu lēmums atteikties no piena ražošanas vispār un audzēt, piemēram, tikai graudus.
Diemžēl SIA “Agrofirma Zelta druva” un SIA “Agrofirma Jelgava” to nevar izdarīt, saimniecībās piena ražošana ir jāturpina vismaz vēl trīs gadus, pretējā gadījumā jāatmaksā modernizācijai izmantotais Eiropas atbalsts. Tāpēc saimnieks neizslēdz iespēju sūdzēt tiesā valsti un ir gatavs savu taisnību meklēt arī Briselē. “Vajag taču beidzot kādam pateikt, ka ir problēma, ka nekas nav kārtībā. Es jau varbūt kaut kā izlīdīšu, man ir graudi un lieli apjomi, bet viens otrs mazāks zemnieks būs spiests likvidēt savu ganāmpulku un ko tad? Kur viņš ņems naudu, ko atmaksāt Eiropai?”
E. Silakalns uzskata, ka piena tirgus krīze radusies nevis lauksaimnieku neprofesionalitātes dēļ, bet tās ir sekas Eiropas politiskajiem lēmumiem. “Ja Eiropas Savienība un Latvijas valsts ir veikušas apzinātas darbības, kas novedušas pie Krievijas tirgus aizvēršanās mūsu piena produktiem, tad valstij ir jāuzņemas atbildība par nozari. Kā vārdā man tagad ir jāput ārā?! Aiz manis stāv 180 cilvēki, kuriem es dodu darbu. Vai viņi vainīgi, ka man tagad ir jālikvidē darba vietas? Kur ir mūsu vaina, ka lielie puikas – amerikāņi un krievi – dala mantu, bet mēs kā muļķīši tam visam pa vidu?”
Lauksaimnieks nenoliedz, ka valsts līdz šim piena ražotājiem ir sniegusi dažāda veida atbalstu un tas bijis noderīgs, bet viņš jau neprasot naudu. Viņš arī ļoti labi saprotot, ka piena iepirkuma cenu nenosaka ne Zemkopības ministrija, ne Eiropas Komisija, taču valsts tomēr varētu regulēt godīgāku piena produktu cenas sadalījumu starp ražotāju, pārstrādātāju un tirgotāju. “Latvijā jau nekad zemniekam par pienu nav maksāta Eiropas vidējā cena. Manuprāt, viens no būtiskiem iemesliem ir tas, ka nav sakārtota peļņas sadale piena nozarē. Latvijā zemniekam paliek tikai tas, ko atmet tirgotājs un pārstrādātājs. Mūsu valstsvīriem trūkst stingra mugurkaula nespēlēt politisko teātri, lai tāpat kā, piemēram, Vācijā likumu līmenī noteiktu piena produktu cenas sadalījumu vismaz proporcionāli starp ražotāju, pārstrādātāju un tirgotāju.”
Dienā E. Silakalns saražo apmēram 50 tonnas piena, ko realizē ilggadējam sadarbības partnerim AS “Rīgas piena kombināts”.
EK: Latvijai jāmeklē citi risinājumi
Atbilstoši Eiropas Savienības tiesību aktu prasībām un arī Lauku attīstības programmas 2014. – 2020. gadam nosacījumiem investīciju darbības, par kurām ir saņemts ES atbalsts, ir jāturpina piecus gadus pēc galīgā maksājuma saņemšanas. Ja šī darbība tiek pārtraukta, valstij ir pienākums saņemto atbalstu atgūt proporcionāli laikposmam, par kuru nav īstenota šī prasība.
Līdz ar to, ja tiks pārtraukta ražošana – ES atbalsta finansējums tiks atprasīts. Ja projekta saistības ir gatavs pārņemt kāds cits, Lauku atbalsta dienests šādu iespēju izskatīs un izvērtēs, tomēr ražošanai ir jāturpinās, skaidro Lauku atbalsta dienesta speciālisti.
Gadījumi, kad var neatprasīt finansējumu, ir precīzi noteikti regulā 1306/2013 – “nepārvarama vara” un “ārkārtas apstākļi”. Pirmkārt, tā ir atbalsta saņēmēja nāve vai ilgstoša darba nespēja, otrkārt, dabas katastrofas, postošas dzīvnieku vai augu slimības, treškārt, saimniecības atsavināšana, ja to nevarēja paredzēt pieteikuma iesniegšanas dienā. Zemas iepirkuma cenas, ja to cēlonis ir Eiropas Savienības ārpolitiskas darbības, šīs regulas kontekstā, cik noprotams, nav ne “ārkārtas apstākļi”, ne “nepārvarama vara”.
Pieņemtā ES regula Latvijas zemniekus nostāda smagas izvēles priekšā: ja draud bankrots, tad vai nu jāņem miljons bankā ES līdzekļu atmaksai vai jāmeklē sev gals, lai iestātos “nepārvarama vara”.
Taču situācija varētu mainīties, ja uz to uzstātu Latvijas valsts. Pretendējot uz Eiropas atbalstu, zemnieki nevarēja paredzēt, ka jau 19 mēnešus piena iepirkuma cenas Latvijā būs zemākas nekā piena ražošanas pašizmaksa. Tik zemas piena cenas tik ilgu laiku neparedzēja pilnīgi neviens eksperts pasaulē.
ZM Lauku attīstības atbalsta departamenta direktore Inese Pastare-Irbe apstiprina, ka tirgus un cenu svārstības, kā arī Krievijas embargo EK neuzskata par ārkārtas apstākļiem. Turklāt EK ir norādījusi, ka daudzi no piensaimniecības sektorā atbalstītajiem investīciju projektiem savulaik ir saņēmuši papildu atbalstu Eiropas Ekonomikas atveseļošanās plāna ietvaros. “Tomēr Eiropas Komisija ir izrādījusi gatavību arī tālākam dialogam, vienlaikus norādot, ka Latvijas pusei paralēli ir jāmeklē arī citi risinājumi, piemēram, jānodrošina aktīvs dialogs ar aizdevējiestādēm par iespējām pārskatīt lauksaimniekiem izsniegto aizdevumu nosacījumus un termiņus,” piebilst ZM speciāliste.
Neliels piena cenas kāpums
Latvijā joprojām ir zemākās piena iepirkuma cenas visā Eiropas Savienībā. Pērn decembrī par 100 kg piena zemnieks Latvijā varēja saņemt vidēji 21,95 eiro (par 17 centiem vairāk nekā novembrī). Lietuvā par pienu maksāja 22,14 eiro (par 70 centiem mazāk nekā novembrī), bet Igaunijā 23,20 eiro (par 36 centiem vairāk nekā novembrī). Polijā, kur daļa mūsu piensaimnieku realizē saražoto, par 100 kg piena varēja saņemt 27,19 eiro. Visaugstākās piena cenas Eiropā saņem dienvidu zemju piena ražotāji – kiprieši, maltieši un grieķi.
