Anda Līce: Demokrātija neparedz, ka cilvēkam ir arī jādomā, ko viņš runā… 8
Viens no demokrātijas jaukumiem ir tas, ka ikviens drīkst teikt to, ko domā. Demokrātija gan neparedz, ka cilvēkam ir arī jādomā, ko viņš runā. Latviešiem kā tautai, kura nav pilnīgi apzinājusies un izvērtējusi savu nacionālo raksturu un pagātni un kurai dzīve nemitīgi piespēlē jaunas krustvārdu mīklas, bieži visā tīk pamanīt vispirms slikto. Un tad jau līdz atzinumam, ka viss slikts, ir viens solis. Nav pat svarīgs pats notikums vai parādība. Tā var būt kaut vai neciešami aukstā vasara, kas pēkšņi ir kļuvusi neciešami karsta. Ikvienai lietai var atrast savu ēnu, jautājums tikai, vai ēna tiešām ir galvenā. Aicinājumus domāt pozitīvi pārskan ņemšanās ap un par negatīvo.
[wrapintext][/wrapintext]
Tā ir noticis ar šīs vasaras skaistajiem Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Šķita, lai nu ar ko, bet ar tiem gan mums vajadzētu lepoties, taču, ak vai – nekādi nevar beigties ņemšanās ap neizbēgamiem un neparedzamiem mīnusiem, kas vienmēr būs tik vērienīgiem svētkiem. Dažs labs jau ir aizrunājies pat tik tālu, ka svētku nedēļu salīdzina ar bērnu vergu darbu. Svētku rīkotājiem pārmet ambīcijas. Piedodiet, taču cilvēki bez veselīgām ambīcijām nevar kļūt nedz lieliski izpildītāji, nedz diriģenti. Pēc svētkiem daudzi teica – viņi neesot ticējuši, ka jaunieši spēj kaut ko darīt tik aizrautīgi. Lai gūtu panākumus, viss viens, kādā jomā, ir daudz un smagi jāstrādā. Publikai nav jāredz sviedri, jo tie nav galvenie.
Nebeidzas ņemšanās arī ap Okupācijas muzeja ēkas jauno piebūvi. Sabiedrība nevar saprast, kas tā par dīvainu niezi (politiskā, materiālā?) ir piemetusies arhitektiem, kuriem bijusī Latvijas Sarkano strēlnieku muzeja ēka pēkšņi ir kļuvusi bezgala vērtīga un kuri, to aizstāvot, ir gatavi iet pat līdz starptautiskajām institūcijām (agrāk droši vien ietu līdz Maskavai). Pirms divdesmit gadiem šo ēku dēvēja par melno kasti un pat runāja par tās nojaukšanu. Re, kā viss mainās! Jautājums, kas kaut ko pēkšņi padara par vērtību, varbūt lielā nauda, kas līdz nepazīšanai pārveido gan zemes vaigu, gan cilvēkus? Šajā gadījumā runa, visticamāk, ir par ambīcijām, kuras kalpo nevis par dzinuli kaut kam radošam, bet citu darba noliegšanai. Tad visi līdzekļi šķiet morāli attaisnojami un cilvēki ir ar mieru sabojāt pat savu labo vārdu.
Es aicinu nejēdzīgās cīņas spara pārņemtos arhitektus ielūkoties nepārspējamā skolotājā – dabā. Augu sugas ziedēšanā nesacenšas cita ar citu, visi spēki tiek izlietoti tikai un vienīgi sevis uzziedināšanai, nevis citas sugas ziedu krāsas vai formas noniecināšanai. Saules, tāpat kā vietas zem saules, taču joprojām pietiek visiem.
