“Svarīgi, ja ne svarīgāk, ir zināt latviešu valodu!” Saruna ar tulkotāju Intu Šmiti 13
Jūlija Dibovska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tulkotāji no franču valodas Latvijā nez kāpēc ir mazāk pazīstami, tāpēc kļūstot par tādiem kā aisbergiem iespaidīgo tulkojumu jūrā.
Atklājot šos cilvēkus, paveras plaša pasaule – izrādās, ka esam izauguši, veidojušies un attīstījušies ar franču autoriem un to palīgiem – tulkotājiem. INTA ŠMITE (1960) tulko ievērojamu franču rakstnieku darbus – tās dažreiz ir grāmatas bērniem, kuras būtu labi izlasīt arī pieaugušajiem.
Citreiz tie ir draiski un nebēdnīgi romāni (piemēram, Frederika Beigbedera “14,99 eiro” un “Romantiskais egoists”, OIivjē Burdo “Gaidot Bodžanglu” un daudzi citi).
Viens no pēdējā laikā Intas Šmites tulkotajiem darbiem ir Delfīnes de Vigānas romāns “Lojalitātes”. Tā turpinājumu ar nosaukumu “No un es” (2020, “Jāņa Rozes apgāds”) Jāņa Baltvilka balvas žūrija cildina kā starptautisko laureātu 2021. gadā.
Kāpēc šis darbs ir tik svarīgs Latvijas lasītājam? Pati tulkotāja atzīst, ka Delfīnes de Vigānas daiļradē viņu piesaistīja psiholoģiski smalkais un precīzais tēlojums neatkarīgi no grāmatas tēmas, autores spēja iejusties galveno varoņu ādā.
“Arī empātija un tas, ka viņa nevis nosoda savus varoņus, bet mēģina izprast un meklēt viņu rīcības dziļākos cēloņus. De Vigānas stils katrā romānā ir atšķirīgs, stāstījuma ritms ikreiz ir citāds, tāpēc tulkojot bija ļoti svarīgi uzķert īsto toņkārtu,” kādā no iepriekšējām sarunām atzīst tulkotāja.
– Ko tulkotājam nozīmē fakts, ka iztulkotā grāmata gūst apbalvojumu?
– Tas ir liels prieks. Prieks par to, ka iztulkotais darbs ir bijis nozīmīgs, citādi tas diez vai būtu piesaistījis žūrijas uzmanību. Delfīne de Vigāna ir viena no ievērojamākajām franču mūsdienu rakstniecēm un ikviens viņas darbs Francijā izpelnās lielu atsaucību.
Prieks, ka viņai ir radies savs lasītāju loks arī Latvijā. Viņas psiholoģiski smalkie un rūpīgi izstrādātie darbi to patiešām ir pelnījuši. Nenoliedzami, ir gandarījums par paveikto.
– Vai jūs bieži jūtat, ka teksti, ar kuriem strādājat, ietekmē arī jūsu dzīvi?
– Protams, tie nevar neietekmēt kaut vai tāpēc, ka ar tulkojamiem tekstiem jāpavada diezgan daudz laika. Reizēm ir bijis tā, ka mājiniekiem vai draugiem gribas pastāstīt par pašlaik tulkojamās grāmatas varoņiem, par to, kas noticis to dzīvē, it kā šie personāži būtu mūsu kopējie paziņas.
Un, pats par sevi saprotams, paliek prātā vai sirdī tas, ko iztulkotā grāmata ir sniegusi – jaunu informāciju vai emocijas.
Vienmēr esmu pētījusi konkrētā rakstnieka daiļradi, lasījusi viņa vai viņas darbus, kas iznākuši pirms tulkojamās grāmatas un arī pēc, jo ir interesanti sekot jau iepazīta rakstnieka daiļrades ceļam. Arī tad, ja zinu, ka diez vai jaunākais romāns būs interesants latviešu lasītājam.
Gandrīz vienmēr iznāk meklēt papildu informāciju par tulkojamās grāmatas galveno tēmu, it īpaši, ja ir jāizprot vēsturiskais vai profesionālais konteksts. Tādējādi tulkotie teksti ne tikai ietekmē, bet arī bagātina.
– Vai Vigānas teksts var mainīt lasītāja dzīvi? Vai tekstam vispār var piemist tāda īpašība?
– Abas latviski izdotās de Vigānas grāmatas risina ārkārtīgi būtiskus jautājumus. Šāds formulējums skan klišejiski, bet tā patiešām ir.
Manuprāt, abām ir kopīgs tas, ka Delfīne de Vigāna meistarīgi parāda, cik trausla ir robeža, kas šķir “normālu” dzīvi no eksistences, kad jācīnās par izdzīvošanu.
No gadījumā tā patiešām ir cīņa par vietu nakts patversmē vai pie galda zupas virtuvē, grāmatas “Lojalitātes” galvenajam varonim Teo – par vietu mātes sirdī, jo savā aklajā naidā pret šķirto vīru Teo māte ir zaudējusi iejūtību un nemana dēla pašaizliedzīgos centienus būt lojālam pret abiem vecākiem.
Ceru, ka vismaz dažiem lasītājiem, īpaši skolotājiem un šķirto ģimeņu vecākiem, šie abi de Vigānas darbi ļaus paraudzīties plašāk atvērtām acīm uz saviem bērniem un plašākā kontekstā arī uz savu ģimeni.
– Pastāstiet par savu tulkotājas darba rutīnu: kas jums ir svarīgi, lai ķertos pie darba un veiksmīgi tiktu pie rezultāta? Vai tā ir Vulfas “sava istaba” vai, piemēram, plaukti ar vārdnīcām, avoti, kas palīdz strādāt, pastaiga pirms darba?
– Ir nācies tulkot arī virtuvē uz improvizēta dēļu galda tolaik, kad pašam sava istaba bija liels luksuss lielākajai daļai padomju cilvēku. Varbūt tāpēc man nav īpašu prasību pret vidi, kurā tulkoju.
Neapšaubāmi, vispatīkamāk to darīt savā darbistabā, pie sava rakstāmgalda ar savām vārdnīcām pa rokai grāmatplauktā. Kaut gan mūsdienās ļoti daudz var atrast internetā, tomēr ir lietas, kas jāmeklē drukātos avotos.
Savukārt, kad gatavoju tulkojumu nodošanai izdevniecībā, kad rediģēju melnrakstu, tad gan man vajag “savu istabu” un apziņu, ka vismaz pusi dienas varēšu veltīt tikai tam.
– Jūsu attiecības ar franču valodu noteikti ir ļoti pamatīgas. Pastāstiet, kā radās saikne ar šo valodu!
– Diemžēl man nav tāda efektīga stāsta, ko varētu izstāstīt labākajās storytelling tradīcijās par to, kā radās saikne ar franču valodu. Skolā no pirmās klases mācījos angļu valodu, bet franču valodu sāku mācīties vidusskolā pie privātskolotājas.
Man bija tas gods to mācīties pie Ievas Lases – pazīstamās tulkotājas un tā sauktās Franču grupas dalībnieces, kura bija izcietusi ieslodzījumu gan Salaspils koncentrācijas nometnē, gan gulagā.
Un tās bija ne tikai franču valodas stundas vien, tā bija kolosāla iespēja būt kopā ar fantastisku cilvēku. Pēc tam iestājos Svešvalodu fakultātē franču valodas un literatūras nodaļā.
Zinu tikai to, ka pastiprināta interese par Francijas kultūru un literatūru radās pusaudzes gados, un drīz vien sapratu, ka jāsāk mācīties valoda…
– Ko jūs, ņemot vērā jūsu pieredzi, varētu ieteikt jaunajiem tulkotājiem?
– Jaunajiem tulkotājiem varētu ieteikt pirmām kārtām nemitīgi mācīties savu dzimto valodu. Tad, kad ķēros pie pirmajiem tulkojumiem, ļoti svarīgi likās pēc iespējas labāk zināt franču valodu.
Drīz vien sapratu, ka tikpat svarīgi, ja ne svarīgāk, ir zināt latviešu valodu. Te uzreiz nāk prātā Ludviga Vitgenšteina teiktais, ka “manas valodas robežas ir manas pasaules robežas”.
Nedaudz pārfrāzējot, varētu sacīt, ka tulkotājam viņa valodas robežas ir viņa profesionālās varēšanas robežas.
Vēl, manuprāt, ir svarīgi sekot līdzi visam, kas notiek tās valsts kultūrā, īpaši literatūrā, un arī sabiedrībā un politikā, kuras valoda ir tulkojuma avota valoda.
Citādi var nemanot palaist garām kādu mājienu, kas ir būtisks – ja ne sižeta virzībai, tad atmosfēras radīšanai vai personāžu raksturošanai.
Ir svarīgi pamanīt alūzijas; reizēm tās ir acīmredzamas, reizēm slēptas, un tādā gadījumā, ja tulkotājam ir sveša tulkojamā darba faktūra, tiek nodarīts pāri ne vien autoram, bet arī lasītājam.
Un, pats par sevi saprotams, jaunajiem tulkotājiem iesaku daudz lasīt – gan savā valodā, gan svešvalodās. Tomēr tik un tā katra nākamā tulkojamā grāmata ir terra incognita, kas jāatklāj no jauna, visas gudrās teorijas ir aizmirsušās, un tu sēdi viens pats un vientuļš pie baltas lapas.
– Vai tulkotājam ir svarīgi būt radošam?
– Noteikti. Jāprot radoši iziet no jebkuras situācijas. Jo tulkot nozīmē interpretēt oriģināla tekstu tādējādi, lai tas mērķvalodā radītu tādus pašus tēlus un raisītu tādas pašas asociācijas, un, pats par sevi saprotams, sniegtu to pašu informāciju.
Šim nolūkam tulkotājs meklē vislabākās atbilsmes mērķvalodā, jo simtprocentīgs identiskums lielākoties nav iespējams. Un, meklējot atbilsmes, reizēm nākas nodarboties ar to, ko Umberto Eko savā tulkošanai veltītajā darbā “Pateikt gandrīz to pašu” dēvē par negoziazione.
Šajā kontekstā to varētu tulkot arī kā “kaulēšanos” vai sarunu vešanu, lai tulkotājs varētu panākt vienošanos ar savu iekšējo balsi par to, no kā tulkojot būs jāatsakās, lai iegūtu kāroto. Jo visu – šajā gadījumā ar “visu” ir domāts identiskums jeb simtprocentīga atbilsme – gandrīz nekad nevar dabūt, taču ir iespējams panākt vienošanos par to, ar kādiem līdzekļiem tiks panākts tas pats efekts kā oriģinālā.
Tulkotājam jāprot radoši kompensēt to, ko nav iespējams identiski pārnest no oriģināla valodas savā valodā. Un, ja ir runa par dzeju, tad, manuprāt, jābūt dzejniekam, lai to tulkotu.
Tas ir radošums augstākajā pakāpē. Nezinu, vai ir vēl kāda valoda, kur dzejas tulkošanai ir īpašs vārds “atdzejošana”.
– Kāda veida grāmatas jums gribētos tulkot nākotnē? Un kas ietekmē šo izvēli?
– Nākotnē gribētos iepazīstināt latviešu lasītāju ar daudziem franču valodā rakstošiem autoriem, kuru daiļrade šķiet ievērības cienīga. Ir arī daži klasiķu darbi, kas būtu pelnījuši vietu latviešu tulkotās literatūras plauktā, bet vēl nav tulkoti.
Kā ikviens tulkotājs, vēlos tulkot tādas grāmatas, kas ir gan literāri augstvērtīgas, gan spēj ieinteresēt latviešu lasītāju. Tas nenozīmē, ka ir žanri, kuri man šķiet “zemāki” vai nevērtīgāki. Nē, grāmata ir vai nu laba, vai slikti uzrakstīta.
Protams, ir žanri, kas ir sirdij tuvāki. Man laikam būtu vieglāk pateikt, kuri žanri man ir svešāki, tā ir fantāzijas un fantastikas literatūra. Varbūt tāpēc, ka līdz šim nav iznācis neko tādu tulkot. Būtu interesanti pamēģināt.
