Daļa katoļu atsakās vakcinēties, jo vakcīnu radīšanā “izmantotas cilvēka embrija šūnas”. Vai tā ir? 61
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kolektīvās imunitātes pret Covid-19 sasniegšanai vajadzētu savakcinēt vismaz 70% pieaugušo, taču vakcīnu trūkums var nebūt vienīgais šķērslis. Daļa sabiedrības atsakās vakcinēties, jo uzskata vīrusu par sazvērestību.
Tā ir problēma ne tikai Latvijā. Piemēram, ASV patlaban īpašas bažas izraisa daļas katoļu nevēlēšanās vakcinēties ar vakcīnām, kurās izmantots vīrusa vektors, jo to radīšanā tikušas izmantotas cilvēka embriju šūnas.
Līdzīga pārliecība iepriekš skanējusi arī no Latvijas katoļu baznīcas augsta pārstāvja – kardināla Jāņa Pujata puses.
Kardināla Pujata nostāja pilnībā sasaucas ar daļas (jāuzsver – tikai daļas) ASV katoļu bīskapu pārliecību, proti, kā vēl decembrī kardināls izteicās Latvijas medijiem – nekādos apstākļos katoļi nedrīkst lietot vakcīnu, kas “aptraipīta ar briesmīgo abortu noziegumu”.
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka medicīnā patiešām pētījumos un vakcīnu ražošanā tiek izmantotas cilvēka šūnas. Tās ir tā saucamās šūnu kultūras – mākslīgās barotnēs audzētas šūnas.
Taču vakcīnu ražošanā netiek izmantotas sākotnēji iegūtās šūnas, turklāt pašās vakcīnās nekādu cilvēka šūnu nav vispār. Turklāt kaut kādā mērā šūnu kultūras izmantotas pilnīgi visās vakcīnās.
Taču ASV bīskapi neiebilst pret “Pfizer”/”BioNTech” un “Moderna” vakcīnu lietošanu, pat pamudina izvēlēties tās. Viņu iebildumi skar tieši vīrusa vektora vakcīnas.
No kurām nupat ASV apstiprināta beļģu ražotāja “Janssen” vakcīna (to pazīstam ar ražotāja vārdu “Johnson&Johnson”) un savu kārtu apstiprināšanai lietošanai Amerikā gaida Oksfordas universitātes vakcīna (ko labāk pazīstam ar farmācijas kompānijas “AstraZeneca” nosaukumu).
Lai saprastu, kādēļ vakcīnas ir “tīras” un tās droši var lietot arī ļoti fundamentālas reliģiskas pārliecības cilvēki un vienlaikus, kas tās ir par cilvēka šūnām, par kurām ir runa, nāksies veikt nelielu, izglītojošu ekskursu.
Bet tas būs aizraujošs ceļojums, jo tas ir arī stāsts par… nemirstību.
Laboratorijas peļu vietā – cilvēks
Kurš gan nebūs dzirdējis vai kādā filmā redzējis, kā medicīniskos eksperimentos un zāļu izstrādē izmanto laboratorijas dzīvniekus. No tiem, šķiet, atpazīstamākā ir baltā (tiek gan izmantota arī melnā līnija) laboratorijas pelīte.
Miljoniem šo grauzēju gājuši bojā, lai cilvēki varētu dzīvot. Tiek izmantoti arī citi dzīvnieki, tostarp pērtiķi.
Tomēr, ja zāles, serumi un vakcīnas paredzētas cilvēku ārstēšanai, pienāk brīdis, kad eksperimenti ir jāveic tieši ar cilvēkiem.
Ja nevar izmantot cilvēku, tad noteiktiem pētījumiem ir tikai viena alternatīva – dzīvas cilvēka šūnas, kuras var inficēt ar jebkāda veida slimības izraisītāju, nenodarot ļaunumu pašam cilvēkam.
Un tas nozīmē, ka, lai gan dzīvām, šīm šūnām jābūt atdalītām no organisma un audzētām mākslīgā vidē. 20. gadsimta vidū šāda iespēja radās.
Nemirstīgās šūnas
Zinātne jau ir pilnībā izskaudusi bakas – vīrusa infekciju ar ļoti augstu mirstību. Tikai nedaudzās vietās pasaulē, galvenokārt politiskās nestabilitātes un iedzīvotāju māņticības dēļ – baidoties no vakcīnām –, vēl sastopama cita ļoti smaga un kropļojoša vīrusa slimība – poliomielīts.
Izstrādājot pirmo sekmīgo vakcīnu pret poliomielītu, tika izmantota unikāla un tobrīd tikko iegūta “HeLa” šūnu kultūra. Džonasam Solksam – poliomielīta vakcīnas radītājam – vajadzēja milzīgu daudzumu šo šūnu, lai drošā veidā testētu vakcīnas efektivitāti.
Līdz tam ceļā uz poliomielīta vakcīnu jau agrīnās fāzēs tika izmantoti dzīvi cilvēki, ar traģiskām sekām – bojā gājušiem un smagi sakropļotiem bērniem. Mākslīgā barotnē pavairotās “HeLa” šūnas bija neticama veiksme zinātnei.
“HeLa” šūnu nosaukums nāk no pavisam īsta cilvēka Henrietas Laksas (1920–1951) vārda un uzvārda divu pirmo burtu apvienojuma. “HeLa” šūnu līnija ir pirmā nemirstīgā šūnu kultūra pasaulē, kas vēl arvien tiek plaši izmantota, it sevišķi vēža, HIV/AIDS un citu slimību izpētē.
Pati Henrieta mirusi vien 31 gada vecumā dzemdes kakla vēža dēļ, taču ļaundabīgās slimības skartās šūnas, ko ieguva dzemdes kakla biopsijas laikā, izrādījās, kļuvušas “nemirstīgas”.
Līdz tam visi iegūtie cilvēka šūnu paraugi laboratorijas apstākļos saglabāja dzīvotspēju vien pāris dienu. Taču Henrietas Laksas šūnas turpināja “dzīvot” – auga un dalījās mākslīgā barotnē.
Henrietas Laksas ieguldījums zinātnē
Henrietas dzīvību glābt neizdevās. Audzējs, kas viņu bija skāris, bija ļoti agresīvs un metastāzes izplatījās pa visu organismu. Toties “HeLa” šūnu kultūra auga un strauji izplatījās ASV laboratorijās, pat nonāca ārpus Savienotajām Valstīm.
Laksu ģimene gan par to uzzināja tikai 20 gadus pēc Henrietas nāves, kad zinātniekiem radās nepieciešamība padziļināti izpētīt “HeLa” šūnu kultūru un tādēļ bija nepieciešami paraugi no dzīvajiem ģimenes locekļiem.
Šūnas tika iegūtas un izmantotas ģimenē bez pašas Henrietas un viņas ģimenes locekļu ziņas.
2013. gadā tika publicēta pilna “HeLa” šūnu genoma sekvence, izraisot protestus no ģimenes. Vēlāk tika panākta vienošanās ar ģimeni par ģenētiskā materiāla izmantošanu.
Paralēli tika atzīts Henrietas Laksas bez pašas ziņas un piekrišanas sniegtais ieguldījums zinātnē. Notiek ikgadēji piemiņas pasākumi, zinātniskie lasījumi; Henrietas Laksas vārdā nosaukta arī vismaz viena vidusskola ar specializētām mācību programmām medicīnas zinātnē un biotehnoloģijās.
2010. gadā iznāca amerikāņu autores Rebekas Sklūtas grāmata “Henrietas Laksas nemirstīgā dzīve”, 2017. gadā tā ekranizēta televīzijas filmā ar pazīstamo amerikāņu TV žurnālisti Opru Vinfriju galvenās varones meitas lomā.
“HeLa” šūnu izmantošana veicināja progresu medicīnā un vairākās saistītās zinātnes nozarēs, kas bruņojusi cilvēci cīņai ar vīrusiem, tomēr pēc sākotnējiem eksperimentiem 2020. gadā ar Covid-19 vīrusu no tālākas to izmantošanas jaunā koronavīrusa izpētē atteicās.
Covid-19 izraisītājs “HeLa” šūnas nespēj inficēt, padarot izpēti neiespējamu.
Embrionālās šūnas no Nīderlandes
Pēc “HeLa” šūnu iegūšanas un izpētes zinātne iemācījās radīt “nemirstīgo šūnu” kultūras. To gan nav bezgalīgi daudz. Viena no populārākajām, kuras šūnas bija iespējams inficēt ar Covid-19 izraisošo vīrusu SARS-CoV-2, ir šūnu kultūra “HEK 293”. Šīs šūnas izmantoja Oksfordas vakcīnai “AstraZeneca” pret Covid-19.
Abreviatūra “HEK” apzīmē cilvēka embrija nieru šūnas (Human Embryonic Kidney cells). Šīs šūnas iegūtas no sieviešu dzimuma augļa Nīderlandē 1973. gadā. Par apstākļiem, kādos augļa šūnas iegūtas, skaidru ziņu nav.
Vēlāk šīs šūnas laboratorijā modificētas, izmantojot adenovīrusa gēnu. Tas bija nepieciešams, lai iegūtu “nemirstīgo šūnu” kultūru.
Kopš tā laika – teju 40 gadus – tiek lietotas tikai šūnas, kas vēlāk mākslīgi audzētas no sākotnējām šūnām. Jāpiebilst, ka barotnē audzētās šūnas arīdzan piedzīvo mutācijas un mainās.
Līdz ar to tās labākajā gadījumā var saukt par ļoti tālām sākotnēji iegūto, ģenētiski izmainīto šūnu “radiniecēm”.
Beļģu uzņēmuma “Janssen” radītajā un “Johnson&Johnson” ražotajā vakcīnā izmantota “PER.C6” šūnu kultūra. Tā ir paša “Janssen” uzņēmuma īpašumā esoša šūnu līnija, kas iegūta no 1985. gadā abortēta augļa tīklenes.
Arī šajā gadījumā tikai sākotnējā etapā nepieciešama nemirstīgo šūnu kultūras izmantošana.
Vīrusa vektoru vakcīnas ir ļoti efektīvas, jo nodrošina daudzveidīgu imūno atbildi – gan antivielu ziņā, gan specializēto šūnu veidā. Šo tehnoloģiju, kā apgalvo uzņēmums “Janssen”, var izmantot arī dažādu hronisku slimību ārstēšanai.
Vakcīnu aktīvās vielas ražošana notiek īpašos bioreaktoros, kuros šūnu materiāls atrodas īpašā suspensijā – barotnē.
Bīskapi pret Vatikānu
2005. gadā Romas pāvesta Benedikta XVI pārraudzībā “Pontifikālā akadēmija par dzīvību” veica pētījumu, kas rezultējās ar skaidru secinājumu – ir pieļaujams lietot vakcīnas, kuru radīšanā izmantotas šūnu kultūras, kas iegūtas no abortētu augļu šūnām.
Un ticīgie katoļi šādas vakcīnas jau ir lietojuši. Tās ietver arī vakcīnas pret poliomielītu, hepatītu, trakumsērgu, vējbakām, masaliņām, masalām un epidēmisko parotītu.
Taču arī “Pfizer”/”BioNTech” un “Moderna” vakcīnām nācās izmantot nemirstīgo cilvēka šūnu kultūras. Tiesa, ne vakcīnas ražošanā, bet gan izmēģinājumos.
Jebkurā gadījumā neviena no visām vakcīnām, kas jau tiek un vēl tiks izmantotas Covid-19 ārstēšanai, pašas šūnas nesatur, un to lietošana ir morāli pieņemama. Tas gan nav pārliecinājis daļu ASV katoļu bīskapu.
Lai gan viņi neveido katoļticīgo vairākumu, tomēr starp šaubīgajiem ir arī daudzskaitlīgu bīskapiju pārstāvji.
ASV dzīvo aptuveni 50 miljoni katoļu, tādēļ daļas bīskapu nostāja radīja pamatotu satraukumu Baltajā namā. Tiek izvērsta plaša informācijas kampaņa, skaidrojot, kādā veidā cilvēka šūnas tikušas izmantotas vakcīnu ražošanā.
Arī ASV katoļu bīskapu konference nāca klajā ar atsevišķu paziņojumu, uzsverot, ka, “ņemot vērā ciešanas, ko visā pasaulē rada šī pandēmija, mēs atkārtoti apstiprinām, ka vakcinēšanās var tikt uzskatīta par žēlsirdības darbu kopējam labumam”.
Savukārt Sandjego bīskaps Roberts Makelrojs paziņojumā uzsvēris, cik komplicēta un niansēta ir katoliskās morāles mācība: “Vēlos darīt skaidri zināmu katoļticīgajiem Sandjego pilsētā un visā Kalifornijā, ka pašreizējā pandēmijas stadijā ar tām ierobežotajām vakcīnu iespējām, kādas pieejamas mūsu nācijai un mūsu pasaulei, ir pilnīgi morāli pamatoti saņemt jebkuru no četrām vakcīnām, apzinoties, kā to norādījis Pāvests Francisks, ka, saņemot vakcīnu, mēs patiesi parādām mīlestību uz mūsu tuvāko un uz mūsu Dievu.”
