Nemiers un Bērziņš 0
Kamēr Rīgā Jāņu sagaidītājus šogad izklaidēja Raimonds Pauls kopā ar grupu “Miers un Bērziņš”, politikā mierīgo pirmssvētku noskaņu un drīzā atvaļinājuma gaidas iztraucējis “Nemiers un Bērziņš”. Ebreju īpašumu jautājums, kas vēl nesen šķita diezgan tāls no aktuālās valdības darba kārtības, nu ir minēts kā galvenais iemesls tieslietu ministra Gaida Bērziņa (Nacionālā apvienība) demisijai.
Steiga un veids, kādā tas noticis, ļauj NA konkurentiem un dažādiem politikas vērotājiem izvirzīt citas – vienu par otru daiļākas – versijas par patiesajiem atkāpšanās iemesliem. Un arī paši nacionālisti labprāt tam ļaujas, no sākotnējā iemesla pārejot pie daudz plašākas diskusijas par to, ka apvienībai valdošajā koalīcijā nav tā svara, kāds pienāktos. “Vienotība” un zatlerieši ignorējot daudzus NA ierosinājumus, toties pašiem būtiskos balsojumos gan pieprasot paklausību. Tā jau arī ir, tomēr īsti nav skaidrs, kā šos tikumus mainītu tieslietu ministra nomaiņa, jo par koalīcijas pamešanu neviens vārds it kā nav bilsts. Pašlaik NA apspriež, ko varētu virzīt G. Bērziņa vietā, un pirmie nosauktie vārdi ir tie, ko jau varēja paredzēt, – Saeimas deputāts ar cienījamu stāžu Dzintars Rasnačs un līdzšinējais Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Bordāns, kurš, starp citu, politiski jūtīgos jautājumos pēdējā laikā runājis biežāk nekā piesardzīgais G. Bērziņš.
Atgriežoties pie jautājuma par ebreju īpašumiem, šajā gadījumā tomēr gribētos uzzināt pilnīgāku informāciju, pirms izdarīt secinājumus. Sabiedrības viedoklis par to veidojies Kalvīša valdības laikā, kad tika apspriesta ideja samaksāt ebreju kopienai apmēram 32 miljonu latu kompensāciju par Otrā pasaules kara laikā zaudētajiem īpašumiem. Šajā sarakstā bija ieskaitīti ne tikai īpašumi, kas kādreiz piederējuši ebreju sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām, bet arī privātie īpašumi, kuriem nav mantinieku (visa ģimene gājusi bojā holokaustā). Un tas nelāgi izskatījās pēc vēlmes nopelnīt uz traģiski bojā gājušu cilvēku rēķina, izmantojot viņu etnisko piederību. Turklāt tā nav pasaulē ierasta prakse.
“Izņemot Vāciju un Austriju, kā šķiet, nekur citur šis jautājums nav atrisināts,” pērn intervijā “Latvijas Avīzei” sacīja ASV īpašais sūtnis holokausta jautājumos Duglass Deividsons.
Jaunākajā saraksta versijā palikuši tikai īpašumi, kas pirms kara Latvijā piederēja ebreju organizācijām, turklāt runa vairs it kā neesot par naudas kompensācijām, bet tieši par zemes un ēku atdošanu. Lai gan kopumā šāda pozīciju maiņa atgādina tirgoņu iecienīto cenas uzsišanu (ja nu uzķeras!) un nolaišanu, kas aprakstīta Blaumaņa lugās un citos literāros darbos, pirms emocionālu spriedumu izteikšanas, šo sarakstu vajadzētu vēsi izvērtēt. Tālāk piedāvāt risinājumu, kas ir pieņemams valstij un tās pilsoņu vairākumam, bet neļautu pārmest, ka Latvija kādu aizspriedumu dēļ pretojas taisnīguma atjaunošanai. Lai nevairotu aizvainojumu, ka tiek izdarīts kāds izņēmums tieši ebrejiem, varbūt varētu noteikt laika posmu, kurā savus agrākos īpašumus var pieprasīt arī citas organizācijas, kas agrāk likumā noteiktajā termiņā to nav izdarījušas. Bet tad gan beidzot slēdzam šo tēmu!
