Monika Zīle: Sabiedrībā ir ļoti augsts iekšējās agresijas līmenis 39
Nupat dzirdēju diezgan oriģinālu priekšlikumu satiksmes noteikumu pārkāpēju skaita samazināšanai – pie mums nedrīkstot būvēt taisnus ceļus bez krustojumiem, jo šādas maģistrāles Latvijas autobraucējiem laupa skaidrā saprāta spējas. Izklausās pēc melnā humora, taču diezgan tuvu patiesībai, ja tuvāk aplūko notiekošo uz nesenā pagātnē ekspluatēt sāktā ceļa Tīnūži–Koknese (P80). Baisi ātruma pārsniegšanas cipari, smagas avārijas un gada nepilnos četros mēnešos jau pieci bojā gājušie, to skaitā aizvadītajās Lieldienās jauni vecāki un zīdainis. Pazīstams profesionāls šoferis, kam darba pienākumu dēļ P80 jāmēro bieži, saka: nevienā posmā nav tik daudz agresīvu braucēju – tāda sajūta, ka ļoti daudzi pie stūres apsēdušies galēji nokaitināti un taisno ceļu izmanto spriedzes izlādēšanai, nerēķinoties ar savas un citu satiksmes dalībnieku dzīvības apdraudēšanu. Psihologi teiks, ka ikvienai agresijai ir labi saskatāms vai slēptāks cēlonis. Arī trakošanai pie stūres. Kādam mezglojas personīgā dzīve, citam problēmas darbā, daļu dīda pie mums dziļi iesakņojies tiesiskais nihilisms.
Jāteic, P80 nav liels izņēmums. Arī uz citiem ceļiem avārijās bojā gājušo un darba spējas zaudējušo skaita pieauguma iemesls ir noteikumu tīša ignorēšana. Acīs krīt upuru vecums: cilvēki spēka plaukumā, daudz 80. – 90. gados dzimušo. Zārkos apgūlušajiem vairs nepajautāsi: kas lika sēsties pie stūres dzērumā, kāpēc uz slidenas brauktuves nav samazināts ātrums un pakaļ kādam laimes putnam dzinās, asajos līkumos pārgalvīgi manevrējot? Dzīvi palikušie tuvinieki traģēdijā vaino apstākļu sakritību, ceļu uzturēšanas dienestus, Latvijas likumus, Saeimu un valdību. Viņi būs nesapratnē un paudīs sašutumu, dzirdot sev adresētu pārmetumu, kļūs dusmīgi un nekavēsies šo niknumu ieplūdināt sociālo tīklu upēs, kas apskalo prātus un veido iegulas sabiedrībā valdošo noskaņu ēkas virtuālajiem būvmateriāliem. Ja šī manta kādā brīdī pēkšņi kļūtu reāla, no tās celtais nams izrādītos ļoti nepievilcīgs – greizs, drūms un vienīgi mūdžu ligzdošanai piemērots. Toties latviski mūsdienīgs, jo modē ir nemiers un “gruzīšanās” visās izpausmēs. Pat drusciņ brīnums, ka sabiedrība, kur pēdējā laikā tik daudz uzmanības veltī veselīgu ēšanas paradumu popularizēšanai, garīgajām maltītēm turpina izvēlēties galvenokārt nolieguma un iznīcības garšvielām piesātinātus produktus. Veiksmes stāsti nav ejoša prece, un labas ziņas nerosina līdzpilsoņus diskusijām par Latviju kā dziļāko bēdu leju zem saules. Pamēģiniet publiskā telpā bilst, ka tik viennozīmīgi apgalvot nedrīkst un… Velnu redzēsiet!
Manuprāt, stāvam pie ļoti bīstamas robežas, kur pazudusi atšķirība starp radoši veselīgu un attīstību veicinošu neapmierinātību un neauglīgi žultainu rūgšanu, kas tikai piesārņo garīgo telpu un ved uz postu. Tas vērojams gan politiskajā vidē, gan ikdienas apritē. Abas ir kā savienotie trauki, kur burbuļo iekšēju agresiju veicinoša substance, kas lielai daļai sabiedrības diemžēl jau kļuvusi par sava veida “spaisu” – augsts atkarības līmenis un nepieciešamas arvien jaudīgākas devas. Tāpēc izveidojusies situācija, ka jebkurā daudzmaz nopietnā publiskā diskusijā patiesi gudrus un viedokli loģiski argumentēt gatavus politiķus un sabiedriskos darbiniekus pārbļauj melnā negatīvisma karognesēji, kuriem slikti tad, ja NATO spēki neizrāda gatavību mūs aizstāvēt pret Krievijas tīkojumiem, un vēl sliktāk, ja tie bruņumašīnās izbrauc cauri Latvijai.
