Aleksejs Grigorjevs: Krievu nācija ir slima 8
Nesen aizsūtīju kādam paziņam internetā atrastu politisku jociņu par Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Paziņa atbildējis ar ironisku jautājumu: vai joprojām esi nemierā par Krieviju? Zemtekstā doma: vai nebūtu laiks likt Krievijai mieru?
Gribēju atbildēt: lai arī Krievija mums liek mieru, tad mēs par viņu sāksim aizmirst, bet aizdomājos. Tik vienkārša tā lieta nav.
Krievija, tās kultūra un valoda mums ir ļoti tuvi. Tikpat tuva varbūt vēl ir vācu kultūra. Bet tā jau ir vēsture, ko vairs neizjūtam un neapzināmies tik nepārprotami, tik nepastarpināti kā krievu kultūru. Krievu teātris, balets, literatūra bijuši nozīmīgs iedvesmas avots arī latviešiem.
Lasot Andreju Upīti, mēs atceramies Ļevu Tolstoju, pieminot Zentu Mauriņu, nāk prātā viņas aizraušanās ar Fjodoru Dostojevski. Lepodamies ar Latvijas baletu, mēs pieminam Tangijevas-Birznieces vārdu, bet latviešu teātris saistās arī ar krievu režisoru Mihailu Čehovu.
Krievu valoda šodien ir visizplatītākā valoda Latvijā, izplatītāka pat par latviešu valodu – jo latviešu vairākums to pārvalda tīri labi, bet cittautiešu vidū latviešu valodas zināšanas nav tik stipras. Ņemot vērā to visu, kļūst saprotams nemiers par Krieviju.
Problēma ir tā, ka krievu nācija ir slima. Tā, protams, ir metafora, ko tomēr vērts apcerēt.
Krievu nācija ir slima tajā pašā nozīmē, kādā bija slima vācu nācija, kad pagājušā gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados ļāvās nacisma vilinājumam.
Šī slimība nav nedz jauna, nedz margināla parādība, tā ieperinājusies krievu mentalitātes pašā serdē, to pārmanto no paaudzes uz paaudzi.
Neviens nenoliedz, ka Aleksandrs Puškins ir ģeniāls dzejnieks. Bet tikai nedaudzi atceras, ka viņš bija arī krievu šovinists, kurš savā dzejā noniecināja poļus.
Puškina dzejoli “Krievijas apmelotājiem” (“Kļevetņikam Rossiji”) viņa laikabiedrs, arī dzejnieks, kņazs Pēteris Vjazemskis nosauca par “šineļu dzeju” (“šiņeļnaja poezija”), uzskatot, ka Puškins metaforiski uzvilcis šineli un karo krievu cara pusē. Vai tā bija ģeniāla “šineļa dzeja”? Grūti pateikt. Drīzāk jau nē.
Kāja paslīdējusi pat Josifam Brodskim, kuru padomju vara vispirms aizsūtīja trimdā ziemeļu taigā, bet vēlāk piespieda aizbraukt no PSRS.
Viņam visai precīzi izdevies paust lielkrievu šovinista jūtas pret ukraiņiem, kuri uzdrīkstējušies gribēt savu valsti.
Konkrēti, 1992. gadā sacerētajā dzejolī “Ukrainas neatkarībai”. Tajā Brodskis pretstata Aleksandra (Puškina) vārsmas Tarasa (domāts Ševčenko) “blēņām”. Dzejolī ir viss, ko Krievijas valsts mitoloģija saista ar Ukrainu – sākot ar hetmaņa Ivana Mazepas “nodevību” par labu zviedru karalim Kārlim XII, kauju pie Konotopas, kurā krievus sakāva apvienotā poļu, ukraiņu un Krimas tatāru armija, un beidzot ar mājienu par to, ka tieši ukraiņi bijuši lēģeru (nacistu? Staļina?) sargi – “vertuhaji”.
Zentas Mauriņas pārdomu rosinātājs Dostojevskis bija naidīgi noskaņots pret frančiem, vāciešiem un īpaši nicīgi – pret poļiem. Zīmīgi, ka divdesmit pirmajā gadsimtā krievu pasaules ainā ukraiņi ieņēmuši to vietu, kas deviņpadsmitajā un divdesmitā gadsimta pirmajā pusē bija ierādīta poļiem. Atkārtojas viss, sākot ar slāvu vienības piesaukšanu, “sakņu raustīšanu” (Brodskis) un beidzot ar krievu uzvaru pār tirānu (Napoleonu vai Hitleru).
Vai pieminētie autori ir mazāk ģeniāli, būdami lielkrievu šovinisti?
Puškins savā darbā “Mocarts un Saljeri” rakstīja, ka ģēnijs un ļaunums ir nesavienojamas lietas. Domāju, ka šoreiz krievu dižgars būs kļūdījies. Daudz tuvāk patiesībai ir aktrise Faina Raņevska, kura teica, ka talants dažkārt ir “kā kārpa uz deguna”. Uzsēdusies uz tā un vienkārši sēž, un tai arī var nebūt nekā kopīga ar pārējo personību.
Un cilvēkam, iespējams, visai krietnam daudzos jautājumos, var piemist tāds niķis kā krievu imperiālisms. Tomēr tā nav nevainīga vājība, kurai varētu nepievērst uzmanību. Jo šīs vājības otra puse ir iekšējā nebrīve, ko krievu tauta ir gatava pieciest, ja vien spēj saglabāt ilūziju, ka “mūsu māte Krievija visai pasaulei ir galva”. Tieši tā tika dziedāts kādā populārā 19. gadsimta krievu zaldātu dziesmā.
Šo likumsakarību pamanīja Aleksandrs Hercens, rakstot, ka Krievija ir verdzene arī tāpēc, ka “fiziskajā spēkā saskata poēziju, bet slavu – būt par biedu citām tautām”.
Bet Hercens ir daļa no citas tradīcijas, no krievu imperiālisma kritikas tradīcijas. Te minams arī Pjotrs Čaadajevs, kurš rakstīja, ka “Krievijas nozīme ir tā, ka tā parāda citām tautām, kā nevajag rīkoties”. Arī Ļevs Tolstojs, kurš, protestējot pret poļu vajāšanu, sarakstīja slaveno pamfletu “Nevaru klusēt”. Tolstoja novele “Hadži Murats” ir nežēlīgākais to riebeklību apraksts, kuras krievu armija ar ģenerāli Jermolovu priekšgalā veica pret Ziemeļkaukāza tautām.
Nevar neatcerēties Aleksandru Gaļiču, kurš par padomju armijas invāziju Čehoslovākijā 1968. gadā rakstīja: “Pilsoņi, Tēvzeme ir briesmās! Mūsu tanki iebrūk svešajā zemē!”
Bet tie ir tie pāris procenti, kuri nemaina Krievijas dziļāko būtību, Ļeņina vārdiem sakot – “bezgala tālu viņi ir no krievu tautas”. No tautas, kurai paši it kā pieder. Čaadajevu pasludināja par prātu zaudējušu, Hercens bija spiests visu mūžu nodzīvot trimdā, Tolstoju krievu baznīca nolādēja un izslēdza. Galiču padomju vara izdzina emigrācijā, kur viņš aizdomīgos apstākļos gāja bojā. Viņu vairs nav, bet lielkrievu šovinisms turpina plaukt.
Šādu šovinistu manu krievu paziņu, draugu, pat radu (daļa no maniem radiem ir krievi) lokā ir lielā puse, kādi 75 procenti.
Pat daži liberāļi, aizbēguši no Putina Krievijas uz Latviju, ja viņiem jautā, vai viņi domā mācīties latviešu valodu, atbild, ka nevēlas ieguldīt laiku un pūles, lai apgūtu valodu, kurā runā tikai 1,5 miljoni cilvēku.
Kā man teica viens tīri liberāls maskavietis, viņš saprotot, ka Baltijas valstīm jābūt neatkarīgām, bet tomēr sajūta esot tāda, ka “sieva aiziet pie cita”. Nav nekāds brīnums, ka Putins atjauno impēriju. To vēlas viņš, to prasa viņam padotā krievu tauta. Jeb tās 86%, kuri, ja ticam sociologu aptaujām, atbalstīja Putina politiku Ukrainā.
Viņš ir iesācis lielu, bīstamu spēli, un labi tā nebeigsies. Hitleram arī likās, ka viņam viss iet no rokas, ka viņa Trešais Reihs būs bezgalīgs telpā un laikā. Nav pamata domāt, ka iecerēto atjaunoto Krievijas impēriju piemeklēs citāds liktenis.
Ko tas nozīmē mums šeit, Latvijā? Pirmkārt jau to, ka diskusijas un strīdi par Krievijas nākotni ir neizbēgami un vajadzīgi, jo Krievijas nākotnes plāni mūs skars vistiešākajā veidā. Viena lieta ir, ja aiz robežas atrodas zeme, kas mierīgi sadzīvo ar mums, nedomājot par bijušās impērijas atjaunošanu.
Un pavisam cita, ja blakus ir kaimiņš, kurš uzskata, ka mēs nemaz nedrīkstam būt neatkarīgi un mūsu valodai un kultūrai nav nekādas vērtības.
Krievu nācijas impēriskajai slimībai pašreiz ir kārtējais saasinājums. Cerams, ka tas ir pēdējais un sekos atveseļošanās. Bet atveseļošanās nozīmē kardinālu mentalitātes, vērtību un pasaules uzskata maiņu. Lai Dievs dod, ka šis process noritētu bez traģiskām kataklizmām. Pagaidām situācija vedina domāt par pretējo. Tāpēc vien jau esam nemierā.
