Valdis Krastiņš: Nemeklēt milžus 1
“Nācijas rada milžus tikai krīzes situācijās.” Tā teicis Šarls de Golls. Droši vien šajos vārdos daļēji atspoguļojas de Golla personīgā pieredze: no samērā neievērojama ierindas virsnieka līdz Brīvās Francijas vadonim trimdā pēc Francijas sakāves 1940. gadā un prezidentam pēc atbrīvošanas 1944. gadā. Bet lai nu paliek de Golla apbrīnojamā karjera; svarīgi, ka Latvijas vēlētāji visu laiku pēc neatkarības atgūšanas meklējuši mūsu milzi, mūsu varoni, kurš uz saviem pleciem paceltu mūsu valsts problēmas un tās nokratītu. Meklējuši, bet vīlušies…
Latvijā šos stiprā vīra meklējumus vēl saasinājusi mūsu vēsturiskā pieredze – t. s. Ulmaņa laiki, kuri joprojām lielā iedzīvotāju daļā tiek pieminēti kā aizgājušie labie laiki: lūk, ko var stiprs vīrs, kurš gatavs uzņemties atbildību. Neņemšos iztirzāt Kārļa Ulmaņa sniegumu, tikai zinu, ka milzis viņš nebija – viņa valdīšana beidzās ar rīcību, ko var dēvēt par nodevību. Tomēr Ulmanis bija ļoti pieredzējis politiķis, kuram, pirmkārt, valsts intereses bija pāri personīgajām un, otrkārt, nepiemita alkatība – viņš neatstāja aiz sevis īpašumus, villas, greznus dzīvokļus, bankas kontus. Ir vērts atcerēties un atkārtot sev šīs divas īpašības: valsts interešu dominanci un alkatības trūkumu.
Par alkatību nesen izteikusies mana kolēģe Anna Žīgure, raksturojot alkatību kā īpašību, kura saglabājusies politiskajā elitē nemainīgi visus gadus pēc neatkarības atgūšanas. Varu tikai piekrist – to esmu redzējis visos līmeņos, visās valdībās. Jā, ir atsevišķi cilvēki un darboņi, kurus šis alkatības gars nav sagrābis, bet to rīcība un darbošanās nav dominējoša.
Gandrīz vai visās partijās izrādījies, ka valstiski domājošo laužu procents ir pārāk niecīgs, lai partija nenonāktu šauru grupējumu interešu žņaugos. Līdz ar to maznozīmīgas ir arī visas reformas vai pat otrādi – varbūt tās bīda kāda grupējuma interesēs.
Pēc pāris mēnešiem vēlēšanas. Par ko balsosim? Milžu un vadoņu mums nav, visu partiju burkānu dobītēs ir arī tārpu sagrauzti burkāniņi. Un apvērsuma mums nebūs. Esam izvēlējušies lēno, pakāpenisko demokrātijas ceļu. Tajā ir svarīgi nevis lasīt komentārus vai savstarpējo aplamāšanos, bet gan izvērtēt, kurā sarakstā ir vairāk valstiski domājošo, mazāk – alkatīgo. Un par to nobalsot.
