Nemeklēt laimi svešumā, bet savā dzimtajā pusē 7
Juris Viļums, žurnāls “Baltijas Koks”
Par Stanislavu Maļkeviču laiku pa laikam iznāk dzirdēt labus vārdus: restaurējis dažādas koka konstrukcijas apkārtnes baznīcās, uzņēmējs, kas attīsta savu darbību, raksta projektus un īsteno aizvien jaunas idejas, nepiekusis turpina arī popularizēt Dagdas pilsētu kā vietu, kur pats dzīvo, – citiem iesaka apdomāt un izvērtēt iespējas veidot savu dzīvi reģionā.
Vienkārši, bet kvalitatīvi
Pēdējā laikā Stanislava izveidotais un vadītais uzņēmums SIA Staisons vairāk specializējas kempinga mājiņu celtniecībā.
Internetā var apskatīt daudzas bildes, kā izskatās šādas moduļu mājiņas, kuras var uzreiz aizvest un vajadzīgajā vietā nolikt. Iekšā tad var veidot, ko vajag – vai nu vienkārši guļamistabu, vai aprīkot kādu citu kempingam vajadzīgo funkciju nodrošināšanai – virtuve, duša, tualete.
Daugavpils pusē viesu nams Beibuks jau pirms pāris gadiem uzstādījis 15 mājiņas: desmit dzīvojamās, viena dušai, viena tualetēm, vēl garāža, pirts un viena biroja administratīvajām vajadzībām. Mājiņas taisītas arī kempingam Adamova pie Krāslavas.
Arī citos Latgales un pārnovadu kempingos var pamanīt šādas mājiņas. Uz ārzemēm gan vēl neeksportē – pagaidām viss šeit pa Latviju.
Taču ar to darbība nebeidzas. «Taisām pēc principa – no pamatiem līdz atslēgai. Visu māju varam uzcelt, sākot no projekta izstrādes, tad arī pamati un sienas, jumts, grīdas, iekšējā apdare, logi, durvis, virtuve, mēbeles,» droši uzskaita Stanislavs.
SIA Staisons ir mazs uzņēmums, taču vajadzības gadījumā cieši sadarbojas ar Stanislava tēva firmu SIA Līgaiši, kurai plašāks darbības profils, strādā arī ceļu būvniecībā pa visu Latviju – projektēšanā, būvuzraudzībā. Tur gan raksturīga pamatīga sezonalitāte, tāpēc sadarbība iet par labu abiem uzņēmumiem.
Mājas tiek celtas Dagdas apkārtnē un tuvākajos novados, taču arī uz Norvēģiju bijis paneļmāju pasūtījums. Šeit viss saražots, tad aizvests uz turieni, kur attiecīgi kopā salikts un samontēts. Tas nav lētākais celtniecības variants, taču ļoti ātrs – mēneša laikā tava sapņu māja jau gatava!
Lai arī Stanislava pakalpojumu klāsts ir plašs, pašam līdz šim vairāk ir nācies strādāt ar mēbeļu izstrādi – tajā roka vairāk piešauta.
Pabeidzis Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskolu (koka izstrādājumu dizaineris), papildus apguvis arī restaurācijas prasmes. Šāds darbs arī Stanislavam ļoti patiktu, taču tas ir grūtāk organizējams: «Principā, līdz šim restaurāciju esam veikuši vairāk kā ziedojumu – par materiāliem samaksā, darbu tad jau ieguldījām no savas puses kā brīvprātīgo.
Baznīcām tā var mēģināt taisīt, privātajam – ja vajag kādu skapi restaurēt, tad, sarēķinot izmaksas, beigās jaunu uztaisīt ir tas pats vai pat lētāk. Tāds pakalpojums vairāk tiem, kas tomēr var atļauties arī vairāk samaksāt.
Laiku pa laikam atnāk kāds ļoti interesants pasūtījums mēbeļu atjaunošanai. Pamatā skapjus, pūra lādes, kumodes esam restaurējuši. Tas darbs vairāk ziemai, kad mazāk citu darbu.»
No vectēviem pārņemtais
Dažādu televīziju raidījumos Stanislavs ir paguvis pastāstīt par koka udiņām – tās ir tādas mazas makšķeres zivju ķeršanai ziemā vai no laivas vasarā.
Stanislavs, pabeidzot Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmiju, diplomdarbā sīki izpētīja šā produkta attīstības perspektīvas. Ir pat izdomāta jauna koncepcija produkta noformējumam, klāt ir arī stāsts – vēstījums.
Salīdzinoši vienkārša koka pagalīte, kas ielikta veikala letē aiz stikla daudziem var būt arī nesaprotama lieta – kas tas tāds un ko ar to darīt? Uz līdzīgu jautājumu izprovocēts tika arī Valsts prezidents Egils Levits, kurš to saņēma dāvanā Uzņēmēju dienu laikā.
Stanislavs pacietīgi parādīja makšķeres lietošanas tehniku, kā arī izstāstīja, ka to var izmantot, spēlējoties ar kaķi, bērniem ļoti patīk ar to praktiski darboties gluži kā ar rotaļlietu. «Man puika mājās ar šādu spēlējas – piesiets galā zvaniņš, un kaķim ir ko darīt.»
Viens no variantiem, ko iecerēts izmantot šādas makšķeres iepakošanai, ir sauss latvāņa stumbrs. No tā var uztaisīt tādu kā futlāri. Lētāk būtu vienkārši kartona kastītes pasūtīt, taču produktam vajag izveidot oriģinālāku skatu.
Mani uzreiz interesē cena, lai varam iegādāties kā suvenīru vai dāvanu. «Ja apskatās veikalā, tad normāla [tāda maza makšķere] maksā pāri 20, lētās ap 5 eiro. Tad nu manam produktam jābūt apmēram pa vidu. Praktiska manta, un var kā dāvanu ņemt. Varam apdruku uztaisīt, kādu klients vēlas. Udiņai uz kāta sānos varam pierakstīt pēc klienta vēlmēm vārdu, kādu teicienu vai zandartu –veiksmei!»
Kur ņēmis ideju par tik sena rīka atdzimdināšanu jaunās skaņās?
«Tas no dzeda (vecātēva). Ar viņu visu laiku kopā tika zivīs iets, un viņš ar šitādu koka, es ar plastmasas. Manējā visu laiku lūst, a dzeds kā ķēra, tā turpina to darīt. Kā pieķeras, ta’ izvelk. Man salūst vai noraujas. Tad ar dzedu sataisījām arī man. Tā tas sākās.
Tad viens paziņa palūdza sev. Uztaisīju pāris – pārdevu. Tad bija Lauku atbalsta dienesta projekts, iesniedzu projektu, lai sāktu apstrādāt ar frēzes iekārtu. Tagad jau varu piedāvāt zemāku cenu gala produktam, citādi būtu divreiz dārgāk.»
Ar jauno iekārtu arī franču uzņēmumam, kas šobrīd darbojas Dagdā, Stanislavs taisa visādus uzrakstus. Tur gan vajag ļoti uzmanīgi – franču valodā tiek atsūtīti visi teksti, tos Stanislavs savada programmā, tad atkal nosūta pasūtītājam akceptēšanai, lai nav nekādu kļūdu. Jau vairākus simtus tādu uzrakstu frančiem taisījis. Viņi atkal savu gala produkciju aktīvi eksportē.
Stanislava saimniecībā ir arī granulators. Sākumā tas iegādāts ar domu, lai skaidas pārstrādātu kurināmajā. «Es gan uz tā pārsvarā taisīju barību zivīm. Kaimiņam ir graudu kalte, pēc sijāšanas pāri paliek dažādi pārpalikumi, pa kādam graudam caurkrīt.
Izlaid tādu masu caur granulatoru, un beigās sanāk labs produkts gan zivju, gan mājlopu barošanai. Visu ziemu vienam strādniekam darbs.
Vēl vajadzētu pāris iekārtu iegādāties – smalcinātāju un mitrinātāju, lai tas nav jādara manuāli un visu laiku jāpārbauda, vai nav par mitru vai sausu, lai gala rezultāts labs.» Ekoloģiska bezatkritumu ražošana.
Par dabisko materiālu izmantošanu runājot, Stanislavam ir ko pastāstīt par niedru un skaidu (lubiņu) jumtiem. Viņa uzņēmums piedāvā arī tādus salikt. Ja pasūtījums ir, tad gan uz to laiku pēc vajadzības piesaista kādu zinošu meistaru.
«Lai arī mēs jau paši mākam likt, taču vienalga saucam ekspertu, lai ir kvalitatīvs padoms. Pie reizes tā tiek veikta darba uzraudzība, lai būtu laba darbu kvalitāte. Puiši jau visu zina, kas jādara, un saprot, taču ir labi, ja ir vēl viens acu pāris, kas pieskata un neļauj nekādas vaļības.»
Vārds ir svarīgs
«Ka taisīt, tad taisīt. Varbūt kāds reizēm arī pažēlojas, ka mums cena nedaudz lielāka. Var jau uztaisīt arī pa lēto, taču tad arī tas kalpos īsu laiku – kaut kas drīz vien nolūzīs vai pēc tam viss atkal jāpārtaisa. To es negribu darīt.»
Stanislavs atzīst, ka tā bijis – sataisa ne gluži tā, kā pašam gribētos, bet lētāk – kā klients gribējis – uz viņa atbildību, attiecīgi sagatavots pat dokuments, lai pēc tam nav pretenziju.
«Taču labāk ir piemaksāt tos pāris procentus no kopējām izmaksām un beigās ir labs rezultāts! Nu bet daudzi tomēr grib, ka tik lētāk. Ir tā, ka sākumā pajautā mums cenu, tad atrod kaut kur lētāk, tur sataisa. Pēc tam atkal zvana man un jautā: «Varbūt var pārtaisīt?» Beigās sanāk divreiz dārgāk!»
Tāpēc arī raksta sākumā pieminētās kempinga mājiņas Stanislavs netaisa pēc tik populārā mucu izskata. Ja muca, tad tai vajag arī stīpu, citādi agrāk vai vēlāk izšķīdīs kā veca vīze – parādīsies plaisas, šķirbas, vienkārši uzsprāgs. Antireklāma nav vajadzīga.
Cits paņem vienkārši metāla mucu un no abām pusēm apsit ar dēļiem. Tajā mucā līdz tam kaut kas bijis – eļļa, benzīns vai dīzeļdegviela. Kā tādā bezgaisa bundulī var sēdēt, atrasties, dzīvot?
Restaurētie Stanislava darbi ir daudzās baznīcās: Dagdā, Andrupenē, Andzeļos, arī Dagdas Veselības un sociālo pakalpojumu centrā, kur izveidota atsevišķa lūgšanu telpa. «Tur apskatāms mans studiju diplomdarbs. Studiju laikā daudz kas darīts arī citās baznīcās: gatavoti altāri, krucifiksi, krusti, restaurēti logi. Portfolio jau ir gana labs savākts,» smaidamans raksta varonis.
Kā ticis pie tik neparasta nosaukuma – Staisons?
«Man tāda iesauka bija – no vārda Stanislavs. Kad uzņēmumam vajadzēja nosaukumu, tad atcerējos. Vārds Taisons joprojām visiem labi zināms, asociējas ar spēku, klāt tik liec vienu burtu. Vismaz atšķiras no citiem. Gādāsim, lai arī būtu atpazīstams. Gribas attīstīties. Domājam par dažādiem produktiem. Piemēram, taisām arī bērnu galdiņus un krēsliņus ar maināmiem augstumiem – ļoti praktiska manta.»
Atgriešanās
Stanislavam jau izauguši divi dēli – ģimene dzīvo pašu celtajā mājā. «Sākumā tēvs cēla, kur pašam ar mums, bērniem, dzīvot. Taču mēs visi ātri izaugām, nepaguva visu pat pabeigt. Tā man nācās braukt palīgā. Pabeidzu un sāku pats tur jau ar savu ģimeni dzīvot,» saka Stanislavs.
Pa pasauli arī pabraukājis, taču tas vairāk bijis, pirms izveidoja uzņēmumu. Tagad brīva laika nepaliek pāri un ceļošana arī praktiski beigusies. Kopā ar sievu un bērniem plāno tagad apceļot Latviju.
Stanislavs jau visiem likts kā labais paraugs – jauns puisis, kas nekur prom nav aizmucis, palicis dzimtajā pusē, kupla ģimene un izveidojis savu uzņēmumu. Kāpēc citi jaunieši tomēr aizvien pēta, kur aizbraukt?
«Tā sanāk tāda dzīšanās pēc nenotveramā. Kaut kur braukt, lielāku naudu pelnīt. Pabeidz skolu, nu tik brauks uz ārzemēm! Dažus mums izdevās pārtvert – vismaz pagaidām paliek. Es ļauju arī mācīties. Nav jau viņiem sākumā nekādu lielo prasmju, taču pamazām apgūst. Es pats tak arī biju zaļš gurķis. Man, protams, paveicās, ka pie tēva varēju pamācīties.»
Stanislavs Maļkevičs šeit dzīvo un pamazām iet savu ceļu. Pašpietiekams, bet varbūt var teikt – laimīgs?
«Laimīgs? Protams, esmu. Ģimene lieliska. Visi veseli, paēduši, dzīvojam saticīgi. Taču, kā jau vienmēr, gribas vēl labāk, taču nekur prom braukt netaisos. Pašu zemē vislabāk.»
