“Nemaz nezinu, kāda man bija alga.” Saruna ar basketbolistu Dairi Bertānu 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas basketbola izlases kapteinis Dairis Bertāns aizvadītajā sezonā, pārstāvot Spānijas vienību Seviljas “Real Betis” un piedzīvojot traku izglābšanos no izkrišanas līgu zemāk, atguvis pārliecību un prieku par groza bumbas spēli.
Sezonas beigas aizvadījāt čempionu ritmā – septiņas uzvaras astoņās spēlēs un no pēdējās vietas tabulā pacēlāties par piecām pozīcijām augstāk – uz 13. Kas mainījās?
D. Bertāns: Nekas ļoti nemainījās. Tāds mānīgs priekšstats, arī mēnesi pirms tam spēlējām tiešām labi, bet uzvaras nekrājās. Bija jūtama pozitīva dinamika un līdz pēdējam bija pārliecība, ka sāksim uzvarēt. Treniņos visi kapājās. Visu laiku galotnēs zaudējām, tad par pāris punktiem visus uzvarējām.
Novembra beigās komandai mainījās treneris. Tikai uz sezonas beigu daļu uzķērāt viņa prasības?
Mainījās treneris un pēc tam divu mēnešu laikā arī spēlētāji, salīdzinot ar sezonas sākumu – seši spēlētāji. Ar jauno treneri būtībā sākām visu no nulles, pagāja laiks, kamēr saspēlējāmies.
Viens no tiem, kas jums pievienojās sezonas laikā, bija Anžejs Pasečņiks, kurš beigās kļuva par komandas trešo rezultatīvāko spēlētāju. Ko viņš jums iedeva?
Anžeja pienesums bija liels gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Kādu laiku Anžeju klātienē nebiju redzējis, manas pēdējās atmiņas par viņu un tagad – tiešām audzis kā spēlētājs, stabils.
ACB līga ir fantastiska – divi zaudējumi vairāk un jūs kristu ārā.
Jā, bet divas vai trīs uzvaras vairāk un būtu “play off”, robeža ļoti šaura. Sezonas beigās neviens negrib spēlēt pret komandām, kas cīnās par izdzīvošanu, tām vienalga, kas nāk pretī – Madride, Barselona. Ja skatās kopumā, tad nevar teikt, ka mums bijusi veiksmīga sezona, bet pēdējais pusotrs, divi mēneši – sajūtas ir tik superpozitīvas un šķiet, ka sezona izdevusies.
Tu iepriekš biji pieradis būt komandās, kas vairāk uzvar. Kā bija nonākt situācijā, kad ir tik daudz zaudējumu?
Protams, grūti. Taču mums kolektīvs bija tik labs, nevienā brīdī ģērbtuvē neradās problēmas, kā šādās situācijās mēdz būt. Tik labi visu noturējām un līdz pēdējam brīdim katrs spēlētājs zināja, ka neizkritīsim no ACB. Skaidrs, ka jāpierod – seši septiņi zaudējumi pēc kārtas. Pēc tam uzvaras šķiet saldākas.
Ja skatās uz tabulu – 13. vieta komandai ir labākā sešu gadu laikā. Kā vadība novērtēja sezonu?
Pēc beigām varēja redzēt, ka viņi ir ļoti laimīgi. Pirms sezonas skaļi neviens to nesaka, jo ir jācīnās par izslēgšanas spēlēm, bet realitātē uzstādījums gan “betis”, gan vēl citām lejasgala komandām ir palikt ACB. Izklausās – kā tas var būt mērķis, bet, kā jau runājām, cīņa ir tik sīva, ka arī palikšana līgā ir pietiekami liels sasniegums.
Andoras komanda ULEB kausā spēlēja pusfinālā, bet Spānijā izkrita līgu zemāk.
Tieši tā, un Burgosa – iepriekšējos divus gadus uzvarēja Čempionu līgā, bet arī izkrita. Šīm komandām, salīdzinot ar mums un vēl dažiem, ir diezgan liels budžets.
Kāda tev pašam izdevās atgriešanās ACB līgā?
Arī jāsadala sezona – līdz trenera maiņai un pēc tam. Man atsūtīja statistikas izvilkumu – pats sākums bija grūts, metienu procents zems, bet ar šo treneri emocijas bija ļoti labas, noķēru ritmu un savus metienus, viss aizgāja pozitīvā gultnē. Svarīgās spēles beigās arī man bija ļoti labas. Faktiski no šīs sezonas izvilku to, ko biju plānojis, kāpēc es aizbraucu tieši uz Sevilju.
Kurā Eiropas līgā jūties visērtāk?
Spānijā, individuāli man tur bijuši labākie gadi.
Finansiāli pēc diviem gadiem “Himki” tev šis bija liels solis atpakaļ?
Ļoti liels. Bet man mērķis nebija nopelnīt naudu, es pat neskatījos līgumu, un, ja godīgi, nezinu, kāda bija alga. Zināju, ka tā ir vieta, kur šosezon gribu spēlēt un tad skatīties tālāk. Gribēju atgriezties, atgūt pārliecību, prieku par basketbolu. Negribēju aizbraukt uz vietu, kur ir lielāka nauda, bet spēlēt maz vai nespēlēt nemaz, iet atkal cauri tam, kas notika “himkos”. Vajadzēja atbrīvoties no negatīvajām emocijām un visa, kas tur bija noticis, arī finansiālā situācija – tur viss bija slikti. Bauda, ko sniedz basketbols, tajā sezonā bija gandrīz pilnībā iznīcināta. Pagājušajā vasarā izlasē un pēc tam klubā izdevās atgūt prieku par to, ko dari, – tas ir pats svarīgākais, citādi nav jēgas spēlēt.
“Himki” joprojām ir parādā?
Nē, es biju laikam pirmais spēlētājs, kas vērsās tiesā vēl pirms iepriekšējās sezonas beigām, un mēs diezgan ātri panācām vienošanos. Viņi bija parādā septiņas algas, piekritu, ka samaksā sešas uzreiz. Tā ka tas man beidzās veiksmīgi.
Nākamajai sezonai ir līgums?
Nav, ar “Betis” pēdējā saruna bija, ka viņi gribētu, lai es palieku. Mani viss it kā apmierina, bet jāskatās. Šogad labprāt pagaidītu, apskatītos, kādi vēl būs varianti, varbūt izdodas atkal tikt solīti augstāk. Gribas būt komandā, kas ir konkurētspējīga un var cīnīties par uzvarām, spēlē Eirokausos – ja ne Eirolīgā, tad ULEB kausā.
Pēc sezonas izdevās atvilkt elpu?
Baigi atpūsties nesanāca, nevar trīs nedēļas paņemt brīvas un tad uzreiz ielēkt. Izlasei šoreiz ir specifika, nevar gatavoties mēnesi, tāpēc uzreiz jābūt gatavam. Tikai pavisam neliela atpūta un turpināju trenēties sezonas ritmā. Man sezona beigsies pēc spēles Slovākijā.
Izskanējušas runas, ka serbiem jūnijā varētu nebūt labākais sastāvs.
Šo to esmu dzirdējis, bet tas mānīgs priekšstats. No vienas puses, gribētos spēlēt pret viņu labāko sastāvu, taču būtībā – nav svarīgi. Reizēm atbrauc ne tās lielākās zvaigznes, bet viņi ir izsalkuši un tad var būt vēl grūtāk. Galvenais pašiem izdarīt savu darbu.
Kā klājas tavai ģimenei, pagājušajā vasarā jums bija papildinājums?
Viss kārtībā, abi bērni priecīgi, ka varēja pārziemot siltumā. Atbraucām mājās un nav īsti drēbju, ko uzvilkt drēgnajā laikā. Meitai vārds Ariella, dēlam Danielam ir pieci gadi, runā angliski, pusgada laikā iemācījās spāniski. Ikdiena grūtāka ir sievai, pēc sezonas, kamēr nav nopietni treniņi, esam mainītās lomās – es vairāk mājsaimniece, viņa var izdarīt savas lietas. Man ļoti patīk pabūt ar bērniem, iztīrīt māju, pagatavot pusdienas, vakariņas. Izbaudu katru brīdi.
Kādi ir bijuši pirmie divi gadi Bertānu Valmieras basketbola skolai?
Mums iesaistīties sanāk lielākos lēmumos, ne ikdienas darbā. Tā reāli skolai nemaz nav viens pilns gads, jo iepriekšējā sezonā kovida dēļ jaunatnes līgas sacensības nenotika, atjaunojās tikai uz šīs sezonas beigām. Gaidām, kad aizies nopietnāk, tad varēs izdarīt lielākus secinājumus, kā viss darbojas, ko vajag uzlabot. Dibināšana bija pareizs solis, palīdzam ar savām zināšanām, vārdu, jo skola pati par sevi ir pilnībā funkcionējoša. Ja ir kāda ekstra lieta, kur pašvaldības vai valsts līdzekļi nepienākas, tad risinām.
Kāds ir tavs skats attiecībā uz jauno talantu došanos uz ārzemēm – kādā vecumā un kur ir vērts braukt?
Tas ir ļoti individuāli, nav vienas receptes. Atkarīgs no spēlētāja un kur varētu nokļūt. Man savulaik Latvijā bija ļoti laba situācija, iespēja spēlēt labā līmenī un daudz, Dāvim 18 gados tā nebija, tāpēc bija jābrauc prom. Mūsu abu pieredzes bija pozitīvas. Pagaidām nevienam skolas spēlētājam tāda iespēja nav radusies. Mēs ar brāli esam spēlējuši pietiekami daudzās vietās un esam aptuveni lietas kursā par to, uz kurieni ir vērts braukt.
15, 16 gados braukt uz Spāniju – tā jebkuram ir lielā iespēja vai tomēr rūpīgi jāizvērtē?
Jāizvērtē. Pirmkārt, atkarīgs no spēlētāja rakstura – jāsaprot, ka tur būs vēl vismaz 20 tādi ārzemnieki, plus spāņi. Konkurence, sišanās par iespēju ir milzīga. Ja esi gatavs, izej cauri un tiec tālāk, tad visas durvis ir vaļā. Bet mums ir arī piemēri, ka neiztur.
Ja tev karjerā vēl būs piedāvājums no Krievijas kluba, ko tu teiktu?
Tagad nevar būt divu domu – pat saknē nav iespējams, ka šobrīd varētu aizbraukt uz Krieviju. Nevienā variantā. Pēc gadiem – jāskatās, kāda situācija pasaulē, kā Krievija attīstās. Ideālā variantā beidz karot, tiek nomainīta sistēma, kas ir principā neiespējami, es fantazēju. Ja viņus lēnām ielaiž atpakaļ pasaules apritē, tad ir cits stāsts, bet šobrīd neredzu, ka tas varētu notikt.
Ar bijušajiem komandas biedriem no Krievijas uzturi kontaktu?
Ar komandas biedriem ne, bet ik pa laikam sazinos ar šoferi, kas man bija divos Krievijā pavadītajos gados. Parastam iedzīvotājam dzīve jau līdz tam nebija medus maize, tagad viss kļuvis šausmīgi dārgs, cilvēkus atlaiž no darba, arī viņu. Sieva vēl strādā. Vidējam Krievijas iedzīvotājam ir ļoti grūti.
Vizītkarte. Dairis Bertāns
* Basketbolists
* Dzimis 1989. gada 9. septembrī
* Pārstāvējis klubus Latvijā, Spānijā, Turcijā, Itālijā, Krievijā. Aizvadījis 12 spēles NBA vienībā Ņūorleānas “Pelicans” (2019)
* Aizvadītajā sezonā ACB līgā Seviljas “Real Betis” rindās – 34 spēles, vidēji 9,2 punkti
* Latvijas izlases kapteinis, valstsvienībā 119 spēles, vidēji 9,8 punkti
