Uldis Šmits: Jāšaubās, vai labticīgā Merkele un lādzīgais Obama var dot Baidenam tos noderīgākos padomus attiecībās ar Krieviju 31
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Džo Baidena iniciētā varbūtējā tikšanās ar Putinu, protams, raisa interesi. Šajā sakarā pieminama arī ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena intervija “Financial Times” (4. maijā), kurā žurnāliste atgādināja par Merkeles pūliņiem veidot konstruktīvas attiecības ar Kremli, taču Vācijas kanclerei esot nācies konstatēt, ka Putins “viņai vienkārši melo”.
Uz ko Blinkens atbildēja, ka ASV prezidents Baidens pārrunājis šos jautājumus gan ar Merkeli, gan Obamu, tāpēc “mēs labi zinām, kādas grūtības rodas sadarbībā ar prezidentu Putinu”.
Tomēr jāšaubās, vai labticīgā Merkele un lādzīgais Obama, kura politiskās nostādnes pats Baidens vēl samērā nesen īstenoja, var dot tagadējam Baltā nama saimniekam tos noderīgākos padomus.
Kopš atgriešanās varas virsotnē viņa rīcībā, domājams, nonākuši lieli visnotaļ interesantas un svaigas informācijas apjomi, ko ir visas iespējas likt (vai nelikt) lietā.
Baidena cienījamais stāžs politikā ļauj viņam salīdzināt aukstā kara periodu ar mūsdienu hibrīdkara situāciju un droši vien arī labāk izprast Krievijā tomēr vēl esošās pilsoniskās sabiedrības vēstījumus, gadiem ilgi bezcerīgi raidītus Rietumu virzienā.
Nav nejaušība – viens no pirmajiem trauksmes cēlājiem bija Sergejs Kovaļovs (diezgan precīzi raksturoja Kremļa režīma attīstības perspektīvas jau Putina valdīšanas sākumā).
Viņš pieder vecajai PSRS disidentu paaudzei, kuras redzamākie pārstāvji savulaik piedzīvojuši daudz ko, bet diez vai čekas plānos ietilpa Helsinku grupas iznīdēšana ar ķīmiskajām kaujas vielām.
Pēc staļinisma perioda “citādi domājošie” tika stingri uzraudzīti, ieslodzīti vai izraidīti. Taču toreiz formāli nepastāvēja pamatlikumam neatbilstoši tiesību akti, kādi pastāv Eiropas Padomes dalībvalstī Krievijā un paredz īpaši represīvu nostāju pret “ārvalstu aģentiem”, “nevēlamām organizācijām” vai “ekstrēmistiskām organizācijām” kā Navaļnija izveidotais Korupcijas apkarošanas fonds.
Tādējādi attiecīgo personu vajāšana ir, tā sakot, likumīga, jo likumi taču ir lielā vienprātībā nobalsoti un Putina parakstīti.
Kaut gan nav jābūt juridisko zinātņu spīdeklim, lai secinātu, ka tie pārkāpj pat pērn ar skubu pārgrozīto Konstitūciju. Nerunājot par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvenciju.
Krievijas Valsts domes pēdējā laika rosību likumdošanas jomā varētu uzlūkot kā diezgan traģikomisku, ja vien Kremlī nebūtu jaušama apņēmība līdzīgā veidā izrīkoties ar starptautisko tiesību normām – sarkanās līnijas vilksim tur, kur uzskatīsim par vajadzīgu.
Kas mazliet atgādina veco anekdoti, ka PSRS ar ko grib, ar to arī robežojas.
Un faktiski Maskavas ārpolitiskā stratēģija ir palikusi vecā jeb ietekmes sfēru dalīšanu uztiept gribošā.
Bet par sarkanās līnijas smagāko pārkāpumu tiek uzskatīts viss, kas skādē Putina iemiesotajai varas sistēmai. Tajā skaitā Kremļa labvēlību baudošu personu atmaskošana, politisko slepkavību atklāšana un rēķinu piestādīšana par starptautiskajiem noziegumiem.
Sergeja Kovaļova agrīno brīdinājumu laikā oficiālā propaganda veltīja ievērojamas pūles tam, lai kaut cik ticamā veidā iztēlotu apsūdzības par nepatiesām – tie neesam mēs, jums nav pierādījumu (Ļitviņenko noindēšana, Magņitska nāve cietumā).
Šobrīd to jau nomainījusi vāji slēpta vai vispār neslēpta attieksme – mēs zinām, ka jūs zināt, nu un tad.
Respektīvi, Merkeles un pārējo ilgi paciestos “vienkāršos melus” ir aizstājusi zināma atklātība, kas prasa arī atklātu atbildi.
