Tas tev noteikti jāzina: Ko redz un spēj ceļu policija ar netrafarētu auto 8
Ceļu policijas vadība man deva iespēju dažas stundas būt viņu pašlaik modernākā satiksmes kontroles rīka – “netrafarētā” auto – pasažierim. Jautāt par tehniskajām iekārtām un to dotajām iespējām.
Vispirms par tehniku. Pirmkārt – videoieraksta kameras. Divas – uz priekšu un atpakaļ vērstas. Tātad aptverts tiek gandrīz viss 360 grādu loks ap šo auto. Aptverts visai augstā kvalitātē, izšķirtspējā, kas daudzkārt pārsniedz mūsu pašu lietoto amatieru videoiekārtu trūcīgo detalizējumu. Kameras ieraksta arī skaņu. Ieslēgtas tās tiek vienlaikus ar auto aizdedzi un darbojas pastāvīgi līdz ekipāžas dežūras beigām. Tātad viss, kas ekipāžas darba laikā notiek ap to, ir fiksēts precīzi un neapstrīdami, “attinams”atpakaļ, apstādināms, pietuvināms, nepieļaujot nekādus potenciāli vainīgo atrunu manevrus vai pašu inspektoru subjektīvu jeb pārlieku stingru piekasīšanos.
Otrkārt – “radari” jeb ātruma mērīšanas ierīces. Arī divi – uz priekšu un atpakaļ vērsts. Atšķirībā no videokamerām tie nedarbojas pastāvīgi, bet tiek ar pulti ieslēgti brīžos, kad inspektors uzskata to par vajadzīgu. Pastāvīgs starojums būtu lieka jau tā dažādu viļņu pilnas vides piesārņošana. Turklāt tas varētu atklāt kontroles klātbūtni tiem ne mazāk mūsdienīgi aprīkotajiem satiksmes dalībniekiem, kuri par spīti likuma liegumam lieto dažādas “pretradaru”ierīces. Par tām mazliet vēlāk. Vēl par radaru. Zaļais lodziņš rāda mūsu ātrumu. Pa kreiso joslu apsteidzošais brauc ar 103 km/h. Un apturēts netiks, jo viņa un mūsu mērierīču kļūdas nobīda grēciņu zemākajā (+10 km/h) pārkāpumu zonā, kura šajos apstākļos par bīstamu un sodāmu atzīta netiek.
Uz priekšu vērstais radars spēj skatīt kopainu arī plašāk. Uz Vidzemes šosejas divu pretējā virziena joslu kontrolē redzam, ka tur ar 106 km/h pa malējo joslu braucošo apsteidz kāds, kuram arī 115 km/h liekas pieļaujami. Tipiska Latvijas aina, vai ne? Mūsu ekipāža šajās norisēs iejaukties diemžēl nav spējīga – grēcinieks ir aiz virzienus atdalošās barjeras, un aizturēšanas manevrs būtu pārāk sarežģīts…
Uz šaurāka (divjoslu ceļa) viss ir vienkārši. Tuvojoties aizdomīgam pretimbraucējam, radars tiek ieslēgts, parāda pārkāpumu. Inspektors ieslēdz vējstiklos maskētās bākugunis (ja vajag – arī jaudīgu skaļruni) un vainīgo apstādina. Seko audzinoša saruna, kuru pamatotāku padara informācija, kuru iespējams iegūt mobilajā datu bāzē, datoriņa skārienjutīgā ekrānā. Ievadot tajā jebkura auto numuru, saņemam ziņas par iespējamu auto atrašanos meklēšanā, par tehniskajām apskatēm, apdrošināšanu u. tml. Ievadot vadītāja personas kodu – viņa vēsturiskos grēkus (arī datus par medicīnisko izziņu, dzīvesvietu utt.). Datu ievade diemžēl manuāla, kameras nolasīto numura zīmju automātiska filtrēšana pagaidām nav iespējama.
Priecīga ziņa aizmāršīgajiem un izklaidīgajiem – nevajag baidīties par milzu nepatikšanām, ja mājās aizmirsušies dokumenti. Šī datu bāze pēc jūsu nosaukta personas koda spēs inspektoram parādīt jūsu sejas foto ar visiem vadīšanas tiesību un auto piederības datiem. Tiksiet cauri ar aizrādījumu vai niecīgu sodu.
Sliktāk var klāties tiem augstāk pieminētajiem moderno tehnoloģiju faniem, kuri no ātruma sodiem sargāties nolēmuši ar “antiradariem”. Šis termins gan nav precīzs un būtu dalāms divās ierīču grupās. Radara detektori signalizē par kontrolējoša starojuma tuvumu. Radara bloķētāji tā signālu kropļo, padarot atstarotos rezultātus nelietojamus. Abas grupas Latvijā ir aizliegtas, konfiscējamas. Un abu grupu ierīču klātbūtni kādā auto varot noteikt pēdējais jauninājums policijas bruņojumā. Tā apgalvo inspektori. Nodemonstrēt rīku darbībā gan viņi man nepaspēja – divās mūsu reida stundās tas klusēja. Laikam jau pārāk izplatīti šie nelikumīgie “antiradari” tomēr nav.
Kopumā – diezgan rāma pastaiga iznāca. Viens protokols (kādai dāmai Ādažos) divās stundās – vai nav par maz tik nopietnām investīcijām kontroles tehnikā? Nav. Tā saku pēc otra protokola, kurš tika rakstīts, finišam tuvojoties. Un ir atsevišķa stāstiņa vērts.
