Standarti un sentiments, tārpi, izbāzenis un zombiji. Recenzija par starptautisko jaunā teātra festivālu “Homo Novus” 6
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Teātra sezona parasti iesilst tieši rudenī, un ik gadu septembrī tai starta šāvienu raida starptautiskais jaunā teātra festivāls “Homo Novus”, kas šogad pulcēja skatītājus jau 19. reizi. Kā vienmēr, festivāls pārsteidz ar netradicionālu, pat ekstrēmu sajūtu piedzīvojumiem dažādās spēles vietās Rīgā, arī šoreiz tas aktualizēja jautājumu, ko nozīmē būt laikmetīgam skatuves māksliniekam.
Pieejamā programma bija bagāta ar dažādiem notikumiem un prasītu vairāk laika, nekā iespējams, tāpēc mans priekšstats izveidojās no piecām redzētajām izrādēm “Hanzas peronā”, Rīgas cirkā un DDT telpās. Šo darbu kopsaucēju īsumā raksturo spilgta forma, mākslinieku tuvplāni, vēlme runāt personiski, ādas līmenī, par ko, piemēram, publikai pauda britu mākslinieks Kims Noubls: “To be intimate.”1
Standarti un sentiments
Iesaistīt skatītājus priekšnesumā – tas ir viens no paņēmieniem, kas bieži redzams leģendārās britu/vācu trupas “Gob Squad” darbos (dibināta 1994. gadā, līdz šim grupa radījusi vairāk nekā 50 projektu), arī uz Rīgu atvestajā viesizrādē “Rietumu sabiedrība”. Otrs paņēmiens ir saspēle starp videoierakstu un tiešu artistisku improvizāciju, kas ļauj ar analītisku un ironisku attieksmi pētīt patērētājsabiedrības ikdienu, konfrontējot viltoto ar patieso cilvēku uzvedībā un attiecībās. Skatītājiem “Hanzas perona” izrādē pamazām pieauga sajūta, it kā mēs atrastos TV ieraksta studijā, kur līdzīgi šovmeņu imidžam darbojas aktieri apzeltītos tērpos ar kariķētu spēli un kur septiņiem no klātesošajiem skatītājiem, noķerot kādu no mestajām mīkstajām rotaļlietām, bija iespēja iet un piedalīties šovā jeb iekļūt Rietumu sabiedrībā. Par to, ko jēdziens īsti nozīmē, aicināja domāt virkne jautājumu, kur dalībniekam bija tikai viena atbildes izvēle, piemēram, “Putins vai Prigožins?”, “Sekss ar dzīvnieku vai bērnu?”, citu iespēju nav. Toties dalībniekiem bija iespēja kopēt piedāvātos standartus gluži burtiskā nozīmē, t. i., ieņemt vietas kādas ģimenes viesību kadrā iezīmētu figūru pozu kontūrās. Tālāk sekoja precīzas instrukcijas austiņās katram no pieaicinātajiem skatītājiem – dalībniekiem, kuriem, tikko kā uzkāpušiem uz skatuves, ļāva izskatīties ļoti iederīgiem un aplausu cienīgiem. Tomēr dramaturģija piedāvāja vēl vairāk un finālā spēle kļuva psiholoģiska. Īpaši, kad attiecības starp ģimenes ballītes dalībniekiem tika izspēlētas “pa īstam”. Piemēram, vienam bija iespēja būt tēva lomā, otram – satikt un pateikt nepateikto nu jau mirušajam tēvam. Precīzie teksti un mizanscēnas radīja aizdomas, ka jaunpienācēji bijuši iepriekš sarunāti. Izrāde noslēdzas ar neviltotu jauno un pieredzējušo trupas aktieru ap skatuves sānos sagatavotu galdu, tādu viņu iekšējo sirsnīgu tusiņu, dejojot un ēdot kūku, kur publikai atlika vien aplaudēt un doties prom.
Dienvidkorejas mākslinieka Džaha Kū monoizrāde “Cuckoo” atklāja dokumentālus korejiešu politikas faktus, ko autors un vienīgais izpildītājs meistarīgi precīzi un emocionāli atturīgi sasaistīja ar savu personisko dzīvi emigrācijā Nīderlandē. Ierakstā bija dzirdama Džahas Kū tēva balss, kurš dēlam lūdz, lai viņš neatgriežas dzimtenē. Džaha Kū stāstā liela vieta ir bērnības drauga Džerija liktenim, ko varas režīms tieši vai netieši ir novedis pie pašnāvības, un tas ir tipisks mūsdienu Dienvidkorejas sabiedrību raksturojošs piemērs. Fonā stāstījumu pavadīja blīvi samontētie attēli ar dokumentāliem kadriem, kur redzami atbildīgie cilvēki, redzami protesti pret Korejas pievienošanos Starptautiskajai Pasaules bankai 1997. gadā, kas noveda valsti pie smagas krīzes. Citos kadros – video, kur kāds cilvēks nolec no tilta, vēl kāds cits metas no perona priekšā vilcienam. Stāstījumu mākslinieks izvērš ironiski – sēžot pie galda, uz tā ir trīs rīsu vārāmie katli, kas ne tikai nevainojami pilda vārīšanas funkciju, bet arī “runā” iepriekš programmētu tekstu. Džaha Kū pauž mākslinieka stāju, protestējot pret notiekošo savā dzimtenē, pret to, kā “cietais rīsu grauds kļūst par mīkstu kumosu”. Finālā bezvārdu īsā epizodē ar rīsu spiedes palīdzību mākslinieks no vārītajiem rīsiem veido četrstūrīšus – ķieģelīšus, bezkaislīgi kraujot tos citu uz cita, līdzīgi kā cilvēkus saspiež varas sistēma, nežēlīgi izrēķinoties ar nepaklausīgajiem.
Tārpi, izbāznis un zombiji
Tēmu meklējumi subjektīvi personiskajā mākslinieka pasaulē man bieži raisa reakciju – ar ko mana pieredze mazāk vērta un kāpēc gan jāvelta savs laiks svešas dzīves momentam? Bet tādu jautājumu neradīja britu mākslinieka Kima Noubla jaudīgais projekts “Šūpuļdziesma maitēdājiem”. Mākslinieka totālā pieeja, lai vientulības robežās atrastu saites ar būtnēm, ko cilvēki parasti atstāj ārpus uzmanības, pārkāpa ierastās uzvedības normas. Noubla priekšnesumā apvienota viņa vairāku gadu ilgusī eksperimentālā pieredze, kur acīmredzama neatlaidība sasniedz pat zināmas apmātības līmeni. Viņš uzstājas uz skatuves, sarunājoties ar viņa paša izgatavotu vāveres izbāzni, līdzās ir izgaismota mājiņa un palielinājumā filmēts kustīgs tārps, ko mākslinieks sauc par savu meitu. Prezentācijas videokadros netrūkst daudz neveiksmīgu epizožu, piemēram, tārps, kuru ekskursijā kā adoptētu bērnu ved Noubls, aizlido no mašīnas vējstikla. Cits piemērs ir epizode pie filmētas lapsas alas, pie kuras vairākas dienas dzīvo Noubls, ticamības labad iesmērējies ar netīrumiem. Ala ilgstoši paliek tukša, un šim tukšumam ļoti līdzīgs ir Noubla tēva rīkles caurums, kas arī uzfilmēts dokumentālā veidā. Meklējot tuvību ar māti, tēvu, redzami patiesi šokējoši kadri. Savukārt Londonas ielās, kur dzīvo Noubls, uzfilmētas dejojošas lapsas, turklāt cita epizode filmēta, izsaucot policiju, lai sabrauktajai lapsai pilnā nopietnībā organizētu bēres. Mākslinieka uzstāšanās2 apzināti kairina skatītāju uztveri, pārbaudot robežas starp atgrūdošu riebumu un aizspriedumiem, kas liedz pieņemt acīmredzamās bioloģiski fizioloģiskās pasaules patiesības. Noubla eksperimenti ir pārsteidzoši, raisa satriecošu apbrīnu par maksimālu pietuvināšanos izvēlētai tēmai, kas lauž stereotipus par to, kas ir vai nav mākslinieks.
Teātra trupas “Kvadrifrons” izrāde “Kad guļošais mostas” (režijas, teksta, telpas autors Klāvs Mellis), kas pieteikta kā zombijbalets, potenciāli piestāv “Kvadrifrona” radošajam profilam ar tā ironijas, asprātības un naivitātes savienojumu, ko parasti rāda grupas izrādes. Šoreiz tēma šķita neatrisināta un eksperiments ar lasīšanas un skatīšanās vienlaicīgumu – neveiksmīgs. Novērtējot meistarīgo grima mākslinieka darbu, tomēr skatīšanās uz cilvēkveidīgo izstrādājumu – surogātu, kuri monotoni apmēram stundu raustās konvulsijās, – bija mulsinoša. Pat vērojot no mazā Toma perspektīvas, kurš kā galvenais tēls parādās tikai bukleta trīsdesmit lappusēs, neskaidri nojaušamas konfliktējošās attiecības starp Tomu/autoru Klāvu Melli un četriem zombijdraugiem. Jācer, ka tas neliecina par dziļāku krīzi draugu – mākslinieku – ansamblī.
Maņas un iemaņas
Klēras Kaningemas lekcija izrāde “Četras kājas labi” turpina “Homo Novus” tradicionālo programmas līniju, ko vairākos iepriekšējos gados piepildīja itāļu māksliniece Kjāra Bersanī ar poētiskajām performancēm,3 norādot uz mākslinieciskām ambīcijām, kas piemīt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Šogad Kaningema – kustību māksliniece no Skotijas, kura dzīvo, strādā un dejo ar kruķiem –, bija atvedusi priekšnesumu – stāstījumu par savas mākslinieciskās prakses tapšanu. To viņa ilustrēja ar kustību tehnikas piemēriem, viņas nepretenciozā uzstāšanās ar dažiem slaidiem, ko lieliski papildināja festivāla “Homo Novus” surdotulks, radīja manī kā skatītājā jautājumus. Kāpēc Kaningema piešķir kruķiem vairāk funkciju, nekā tas ir noderīgi ikdienišķai pārvietošanās spējai? Kāpēc viņa izstrādājusi katalogu savām kustību variācijām un vēl un vēlreiz trenē prasmi turēt spieķi tieši tādā leņķī, kas ļauj viņai izpildīt baletam līdzīgas pozas un dejot? Galu galā man iekšēji atradās tikai viena atbilde – radošais gars jebkuru cilvēku ieceļ mākslinieka kārtā un piešķir viņam bezgalības un skaistuma potenciālu.
Arvien biežāk dzīves stils ar tā īstu vai iedomātu teatralitāti kļūst par tēmu publiskai performancei, brīvi interpretējot dramaturģijas, teksta, idejas, kompozīcijas un līdzpārdzīvojuma elementus. Šķiet, nemainīgas ir tikai divas izpausmes – priekšnesums un skatītāja klātbūtne. Dzīve un skatuve draudzējas aizvien ciešāk cilvēkos, kopienās, korporatīvos pasākumos, sociālajos tīklos.
1 “Būt intīmam” no angļu valodas.
2 Intervija ar Kimu Noublu par viņaradošo dzīvi https://satori.lv/article/izdzivosanas-plans-saruna-ar-teatramakslinieku-kimu-noublu/comments.
3 “Vienradzi meklēt” 2021 un “Dūmaka” 2022.
