– Kad valsts augstskolām vaicā, kāpēc starptautiskos reitingos tās nav gana augstās vietās, pamatojums bieži vien ir: mums nav finansējuma attīstībai. 8
– Dabiski: ja ir vairāk naudas, var vairāk izdarīt, bet tikai tad, ja saimnieko racionāli. Dabiski arī, ka kvalitatīva augstākā izglītība ir dārga. Ja salīdzina izmaksas uz vienu valsts budžeta studentu Latvijā un labā ASV augstskolā, tas atšķirsies vairākkārt. Runājot par reitingiem, tas vēl ir jautājums, vai ir svarīgi tajos tikt pēc iespējas augstāk. Jo galvenais augstskolas kvalitātes rādītājs ir: vai tur iegūtā izglītība ir noderīga darba tirgū.
– Atgriežoties pie sadarbības ar darba devējiem: vai uzņēmumi labprāt pieņem “Turības” studentus praksē?
– Uzskatu: ja students nevar atrast prakses vietu, viņam pat nevajadzētu dot diplomu. Pagaidām tā nav, bet nākotnē tādu sistēmu vajadzētu veidot. Manuprāt, augstskolai nav jāgādā prakses vieta, pieaugušam cilvēkam tā jāmeklē pašam. Augstskolas uzdevums nav auklēt studentus. Ja nevari atrast pat prakses vietu, tad kā atradīsi darbu? Ja industrija nevēlas pieņemt darbā vai pat praksē kādas augstskolas studentus, tas ir arī spēcīgs signāls šai augstskolai. Patiesībā tā būtu jāslēdz. Tas vēl jo vairāk attiecas uz valsts augstskolām. Ja iztērēti valsts budžeta līdzekļi, lai vairākus gadus skolotu cilvēkus, kas pēc tam darba tirgū nav vajadzīgi, ir velti izšķiesta nodokļu maksātāju nauda un absolvents nevar atlīdzināt sabiedrībai to, ko tā viņā ieguldījusi! Jāsaka gan, ka bezdarbnieku vidū ir samērā maz cilvēku ar augstāko izglītību.
– Jā, bet, ja cilvēks ar maģistra grādu dabaszinātnēs strādā veikalā par pārdevēju, nevis savā profesijā, manuprāt, viņa izglītībā ieguldītā nauda tik un tā izšķiesta!
– Par to nu es nebūtu tik pārliecināts.
– Jo pārdevējs ar maģistra grādu ļoti inteliģenti izsniegs preci?
– Ne tāpēc. Tajā brīdī, kad veikalā strādāt apniks, viņam ir lielākas iespējas atrast citu darbu nekā tam, kam augstskolas diploma nav. Cilvēks ar augstāko izglītību kopumā ir mobilāks darba tirgū. Ja šāds cilvēks kādu iemeslu dēļ paliek bez darba, tad viņš to atradīs vidēji trīs nedēļu laikā. Ja ir pamatskolas izglītība, darbs jāmeklē vidēji vismaz četrus mēnešus. Turklāt augstskolas absolvents, vienalga, vai bijis labs vai slikts students, ir trenēts vairāk mācīties un labāk organizēt savu laiku. Būt veiksmīgam darba tirgū palīdz arī darbs jau studiju laikā. Ja darbs ir apgūstamajā jomā, vēl jo labāk. Es pats sāku strādāt internātskolā par audzinātāju jau 17 gadu vecumā, tikko biju iestājies universitātē.
– Kā raugāties uz valsts politiku augstākās izglītības jomā? Solīja, ka būs stingra studiju programmu vērtēšana, bet to skaits nav samazinājies. Turklāt tiek izsniegtas licences jaunu privāto augstskolu atvēršanai.
– Domāju, ka valstij nav daudz jāiejaucas privātu augstskolu dibināšanā un studiju programmu veidošanā. Protams, jābūt pamatprasībām, kas jāievēro visām augstskolām. Piemēram, ka bakalaura studiju programmā jāmācās vismaz trīs gadi un ka nevar notikt diplomu tirgošana. Tas atstātu negatīvu iespaidu uz Latvijas augstākās izglītības prestižu, un tajā mēs galīgi neesam ieinteresēti. Ja diploms ir diskreditēts, augstskolai faktiski jāsamazina studiju maksa.
– Tāda klaja diplomu tirgošana Latvijā laikam tomēr nenotiek. Bet vai nav tā: ja students maksā, tad tādu vistiņu, kas dēj zelta oliņas no augstskolas ārā nemetīs, arī tad, ja mācās slikti un galu galā diplomu tomēr iedos?
– Un tad tā nemācītā vistiņa staigās apkārt ar šo diplomu un, graujot augstskolas prestižu, bungāsies pie Nodarbinātības valsts aģentūras durvīm. Vai jūs domājat, ka augstskolām tas ir izdevīgi?
– Jūs domājat ilgtermiņā, bet ne visas augstskolas tā dara. Eiropas Tālmācības augstskolā, piemēram, ir divas tikai uz diviem gadiem akreditētas programmas, jo nebija gana kvalitatīvas, lai iegūtu licenci uz ilgāku laiku, bet var atļauties telpas pašā Rīgas centrā. Tad jau laikam bizness iet uz priekšu.
– Nedomāju, ka šāds bizness var būt ilgstoši veiksmīgs. Vēl jo vairāk, ja ir tikai pārsimts studentu.
