– Tā kā jau iepriekš “Turībā” bijāt ietekmīgā amatā, neesat cilvēks no malas, diez vai sagaidāms, ka jūsu stāšanās rektora amatā kā būtiski mainīs augstskolas darbību. 8
– Rektors, kas vienlaikus ir valdes priekšsēdētājs, protams, var ietekmēt ļoti daudz, tomēr augstskola nekādā ziņā nav viena aktiera teātris. Nopietna attīstība nav iespējama, ja visa komanda neiet vienā virzienā. Uzņemto virzienu – aizvien ciešāku sasaisti ar darba tirgu – gan saglabāsim arī turpmāk. Mums ir sadarbība gan ar Darba devēju konfederāciju, gan nozaru darba devēju asociācijām. Nozarēs praktiski strādājoši cilvēki katru nedēļu ierodas augstskolā lasīt vieslekcijas, un studentu interese parasti ir liela. Pārējais jau ir izaicinājumi, kas skar ne tikai “Turību”, bet visu augstākās izglītības sistēmu. Tautsaimniecības attīstība notiek ļoti strauji. Tas ir dabiski, ka augstākā izglītība vienmēr ir soli iepakaļ.
– Labi, ja tikai soli! Latvijā dzirdētās uzņēmēju sūdzības liek domāt, ka atpalicība mēdz būt arī lielāka.
– Precīzi! Pēdējā gadu desmitā industrijas attīstības temps strauji pieaudzis, bet augstākā izglītība attīstās ierastajā tempā. Atšķirība starp tautsaimniecībai vajadzīgo un to, ko tai var iedot augstskolas, pieaug. Rezultātā spēcīgi uzņēmumi sāk veidot paši savu izglītības sistēmu. Tas būs arī “Turības” izaicinājums – noturēties sakabē ar industrijas attīstību. Ja mainās industrija, jāmainās arī augstskolām, jo sevišķi privātajām augstskolām, kam nav valsts atbalsta. Šajā ziņā gan “Turība”, iespējams, ir labākā situācijā nekā daudzas citas privātās augstskolas. Esam stabili.
– Jo jums ir vairāk studentu nekā citām privātām augstskolām?
– Protams, ka vairāk studentu dod arī lielākus ieņēmumus. Taču arī “Turībā” studentu skaits ir krities. Savulaik mums bija pat 7000 studentu. Ienākumi tad bija lielāki, bet nauda bija jāizmanto saprātīgi. Veicām visu telpu siltināšanu. Samazinājušās energoresursu izmaksas, kas ļauj dzīvot bez bēdu tagad, kad studentu skaits gan demogrāfiskās bedres, gan maksātspējas krituma dēļ ir sarucis. Tagad studentu skaita kritums gan ir apstājies.
– Vai tas, ka Latvijā ir vairāki desmiti privāto augstskolu, liecina, ka izglītība ir izdevīgs bizness?
– Neapšaubāmi, izglītība var būt izdevīgs bizness. Ja biznesa augstskola nespētu pierādīt, ka tiek ar to galā, tad pat nebūtu tiesīga uzņemt nevienu studentu. Taču ir virkne lietu, kas šo biznesu apgrūtina. Konkurence nav viegla, ja tajā pašā tirgū ir valsts augstskolas, kas arī piedāvā maksas studijas un vienlaikus saņem dotāciju no valsts. Esmu gan brīnījies par cenām, kādas tās mēdz piedāvāt maksas studijām. Tas ir īsts cenu dempings! Dažkārt izskatās, ka maksas studijas tiek dotētas no līdzekļiem, ko valsts piešķir budžeta studiju vietām.
– Nekad neesmu sapratusi, kā var būt, ka valsts augstskolas, kas saņem finansējumu no valsts un iekasē naudu arī no maksas studentiem, mūždien sūdzas par naudas trūkumu. Tikmēr privātās augstskolas bez valsts atbalsta plaukst un zeļ.
– Jūsu teikto gan nevar attiecināt ne uz visām valsts, ne arī uz visām privātajām augstskolām. Taču daļēji piekrītu. Ja mēs mēģinātu saimniekot tā, kā to dara daža laba valsts augstskola, bankrotētu vienā gadā. Budžeta konsolidācijas laikā finansējums valsts augstskolām tiešām kritās, bet pārējā laikā tas, ja rēķina uz vienu valsts budžeta studentu, nemitīgi pieaudzis. Ne jau tikai izglītības sistēmā, arī citās jomās ir cilvēki, kuri vienmēr atradīs, par ko vaidēt.
