Nelojalitāte valstij izpaužas arī “sīkumos” 39
Ukrainas vēstniecībā Rīgā aizvadīts plašākai sabiedrībai nezināms pasākums, kurā seši mūsu valsts pilsoņi, tostarp šo rindu autors, saņēma apbalvojumus no Ukrainas prezidenta par humānās palīdzības sniegšanu kara zonā šīs valsts austrumos. Petro Porošenko parakstītajā goda rakstā norādīts, ka minētās personas guvušas atzinību ar savu “Humāno piedalīšanos antiteroristiskajā operācijā”. Svinīgajā un bez liekas ārišķības noorganizētajā pasākumā mūsu sabiedrotās valsts Ukrainas vēstnieka pienākumu izpildītājs uzsvēra, ka ukraiņi pozitīvi novērtējuši gan individuālos centienus palīdzēt, gan Latvijas valsts politisko atbalstu. Tas vispirms attiecināms uz kara jeb Krievijas iebrukuma sākumu – 2014., 2015. gadu.
Kā noprotams no sarunām ar ukraiņiem, beidzamie gadi viņiem likuši aprast ar pilnīgi negaidītu un bīstamu realitāti, kas nosaucama par Kremļa agresiju. Ka tas varētu būt iespējams, iepriekš pirms Cieņas revolūcijas un tai sekojošiem notikumiem, domājis vien tikai retais. Drīzāk tikai viens otrs ukraiņu disidents, kam padomju represijās izdevies nonākt pie patiesības par līdz šim neizzudušo Krievijas šovinismu un tieksmi pēc jauniem iekarojumiem. To, ka par šādiem notikumiem nāktos nopietni domāt arī Latvijā, ukraiņi nešaubās. Arī aicina atbilstošās drošības struktūras nepalaist garām nepamanītus dažādus “sīkumus”, kuros izpaužas nelojalitāte valstij. Pēc ukraiņu diplomāta norādes, jau 2004., 2005. gadā, piemēram, bijušas pirmās ziņas par tagad Ukrainas austrumos izveidoto “republiku” atsevišķajiem karogiem. Tā arī tagad – diezin vai par normālu lietu uzskatāma suvenīru tirgošana ar PSRS simboliku – piemērs ir kāds veikaliņš Daugavpilī. To esot iespējams uzskatīt par atbilstošas augsnes gatavošanu.
Krievijas iebrukums Ukrainā, ko ievadīja Krimas sagrābšana, jau 2014. gada martā lika atcerēties piemirsto patiesību, ka Krievija mierīgi var neievērot jebkuru parakstīto līgumu. Tad vajadzēja aptvert, ka Eiropā dzīvojam pilnīgi citā realitātē, kurā atkal iespējams ar spēku un militāriem līdzekļiem mainīt robežas. Kopš tā laika četros gados esam pieredzējuši to, ka šāviņi no Krievijas teritorijas lido uz apdzīvotām vietām Ukrainā, ka simtiem tanku un bruņumašīnu iebrauc svešā valstī, bet Rietumi uz to mierīgi noskatās. Kā lai nepiekrīt Krievijas vadoņa asprātīgajam izsmējējam Viktoram Šenderovičam, ka Kremļa saimnieks uzvedas kā ar atomieročiem ekipēts reketieris. Tādam vienkārši tiekot maksāts par to, ka viņš neturpinās darīt sliktu. Tā esot vienīgi sevis mānīšana, jo vēsturē neesot zināms vēl neviens piemērs, kad agresīvi noskaņots tirāns būtu tāpat vien apspiedis savas iekarotāja tieksmes. Allaž tas novedis pie vēl ļaunāka iznākuma.
Ukrainas mācības jāpatur cieši prātā un tieši gaidāmo vēlēšanu sakarā. “Vienkāršajam” vēlētājam jāatgādina, ka visu darbaļaužu “draugs” “Saskaņa” nav ne reizi – nedz Gruzijas, nedz Ukrainas gadījumā – nosodījis Krievijas agresiju. Ārkārtīgi “iedvesmojoši” Latvijai, jo ārkārtīgi skaidri apliecina “Saskaņas” atbalstu Kremļa ekspansijai, kuru pilnīgi droši nav paredzēts pabeigt ar divām minētajām valstīm. Lai katrs atbildīgi izspriež pats, cik draudzīga mūsu valstij ir minētā partija.
