Rolands Repša: Nelieniet krievu lāčukam kažokā! 38
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pasaulē ir trīs galvenie ģeopolitiskie veidojumi, kas principā nosaka visu uz zemeslodes notiekošo. No Aļaskas līdz ES austrumu robežai ir kolektīvie Rietumi ar ASV priekšgalā. Uz papīra tas ir ekonomiski un militāri visspēcīgākais bloks. Uzsveru “uz papīra”, par ko parunāsim zemāk.
Tālāk uz austrumiem ir Krievija ar savu kodolpotenciālu un vēlmi dominēt austrumslāvu valstīs Baltkrievijā un Ukrainā. Visbeidzot trešais ziemeļu puslodes “vareno” ķēdes loceklis ir Ķīna. Ekonomiski un politiski spēcīga valsts, par kuras militārajām spējām gan grūti spriest, jo Ķīna nekādos mūsdienu karos sevi vēl nav parādījusi.
Pārējai pasaulei atliek tikai katru dienu stāvēt uz ceļiem svētbilžu priekšā, kādas nu kuram tās ir, un lūgties, lai starp šiem trīs “pirmajiem puišiem” globālajā ciemā neizceļas konflikts.
Kādi ir galvenie riski un nosacījumi civilizācijas izdzīvošanai?
Pirmkārt, svarīgi, lai šo trīs bloku vadītāji kā cilvēki, kam vienmēr pa rokai ir portfelītis ar sarkano kodolpogu, būtu apveltīti ar loģisko domāšanu un racionālu pasaules uztveri, kas neļauj mirkļa emocijām aizmiglot prātu. Šķiet, ka šo kritēriju visi trīs iztur.
Otrkārt, būtu nepieciešams, lai visos trīs blokos to līderu tuvākajā lokā pastāvētu arī zināma kolektīva stratēģisko lēmumu pieņemšanas sistēma, kas izslēgtu subjektīva rakstura kļūdas. Rietumi šo kritēriju iztur ar uzviju, jo nevienas Rietumu valsts līderis nevar pieņemt vienpersoniskus lēmumus. Ķīna ar savu kompartijas politbiroju puslīdz arī, bet Krievija diemžēl ne, jo tur visu nosaka viens cilvēks – Vladimirs Putins – un mums nav zināms par kaut kādu kolektīvu stratēģiska rakstura lēmējorgānu pastāvēšanu viņa tuvākajā lokā.
Treškārt, pats galvenais kritērijs ir, lai starp visiem trīs blokiem pastāvētu aptuvens militārais līdzsvars (kā kādreiz starp NATO un PSRS aukstā kara laikā), kas neļautu viens otram braukt augumā. Un šeit slēpjas vislielākais trīspolārās sistēmas trūkums.
Kā jau minēju, uz papīra Rietumu bloks militāri ir nesalīdzināmi pārāks par pārējiem diviem un attiecīgi uzvedas – kā pasaules saimnieks, kas savu demokrātisko iekārtu un tirgus ekonomiku labprāt ieviestu visur.
Bet kā ir realitātē?
Realitātē Rietumi ir fragmentēti un dažkārt (piemēram, ASV prezidenta Trampa laikā) iekšēji antagonistiski, un kolektīvo lēmumu pieņemšanas process ir lēns vai pat bezrezultatīvs. Potenciāli Rietumu bloku var sagraut, drupinot pa gabaliņiem.
Tam nepiemīt tas monolītums un lēmumu pieņemšanas ātrums, kas Krievijai un Ķīnai. Līdz ar to uz papīra redzamais Rietumu dominējošais militārais pārsvars tā arī paliek uz papīra.
Rietumiem šo 21. gadsimta sākumā iezīmējušos plaisu starp pagātnes ilūzijām par savu dominanci pasaulē (“vecie rietumi”) un faktisko realitāti šodien (“jaunie austrumi”) vajadzētu apzināties un attiecīgi mainīt uzvedību no iedomātās pasaules līdera lomas uz saprātīgu piesardzību.
Piemēram, nemēģinot līst krievu lāčukam kažokā, solot Ukrainai un Gruzijai nereālo dalību NATO, bet stingri turēties savos ģeopolitiskajos rāmjos.
Protams, es šeit runāju par miera laika situāciju, kad trīs lielie bloki neveic agresīvas darbības pret savām mazākajām kaimiņvalstīm, tādējādi apdraudot trīspolāro līdzsvaru.
Ceturtkārt, ideālā variantā vajadzētu pastāvēt regulāru kopīgu sarunu mehānismam starp trīs bloku vadītājiem. Pagaidām tās gan ir tikai fantāzijas un ir grūti iedomāties, ko šie vīri varētu kopīgi runāt, ja ņem vērā Krievijas un Ķīnas noslieci spēlēt ne pēc noteikumiem. Bet, manuprāt, agri vai vēlu pasaule būs spiesta pie šāda lielā sarunu galda nonākt.
