Nelieksimies krievu naudas priekšā! Kamēr Kremlis nesamaksās Ukrainai nodarīto, lai dzīvo bez izpriecām! Egila Līcīša feļetons 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tas ir sen zināms un pārbaudīts fakts, ka visās impērijās, sākot jau ar Romu, pilsoņiem arvien dota maize un sniegtas izpriecas. Īpaši fašistiskās lielvaras piešķīrušas sporta panākumiem (un neveiksmēm) ārkārtīgi lielu nozīmi, un Krievija nav izņēmums.
Arī demokrātiskās valstīs ciena un godā savus rekordistus un izcilniekus, turpretim kaunā krīt dzimtenes nodevēji. Droši vien arī pēc 30 gadiem kādreizējā “slava” vajā basketbolistus, “latviešu strēlniekus” Gundaru Vētru un Igoru Miglinieku, kuri 1992. gadā deva priekšroku dalībai NVS izlasē olimpiskajās spēlēs.
Nupat sabiedrības dusmu un nosodījuma zibeņus izjuta Miks Indrašis, jo parādījās neapstiprinātas ziņas, ka viņš nopirkts un kļūs par Maskavas spartakieti. Indrašis tomēr saņēmās un nepārdevās! (Dažas dienas noslēpumaini klusējis, izvairoties no žurnālistiem, viņš vakar par to pavēstījis savā “Instagram” kontā.)
Latvijā tikpat kā garām paslīdējis neafišēts un plaši nereklamēts fakts, ka 35 Eiropas un Ne-eiropas valstis parakstījušas aicinājumu liegt Krievijai un Baltkrievijai piedalīšanos starptautiskajās sporta organizācijās. Starp eiropiešiem nav parakstījušās vienīgi Ungārija, Bulgārija un neitrālā Šveice.
Vēlējums izskanējis atkārtoti, jo pēc vardarbīgā uzbrukuma Ukrainai jau martā pasaules sporta sabiedrība aicināja izolēt Krieviju, atņemot tai tiesības rīkot meistarsacīkstes un čempionātus, padzenot krievu un baltkrievu sportsmeņus no arēnām, trekiem, ringiem, stadioniem, laukumiem, trasēm, peldbaseiniem, manēžām, kortiem – lai sacenšas savā starpā, rīko nāciju sadraudzības spartakiādes ar sīriešiem un eritrejiešiem, un pārējām valstīm, ar ko okupantiem izveidojusies “jūtu ķīmija”. Te sasniegtie rekordi un rezultāti paliks starptautiski nereģistrēti un neatzīti.
Ir ļoti svarīgi, lai šāda vētraina reakcija tiktu saglabāta, kamēr vien krievu zaldātu zābaki min ukraiņu zemi, jo paralēli ekonomiskajām sankcijām, kuras izskatās pēc sīkiem knipjiem, eksistē arī humānās sankcijas, kuras gan pār Krieviju nāk kā zirga spēriens.
It īpaši šai propagandas noburtai nācijai kā sālsmaize, kā malks svaiga ūdens ir nepieciešami savi varoņi ar uzvarām laukumos un stadionos, un, nerunājot par tautas patikšanu, arī Kremļa elite piešķir sportam sevišķu uzmanību. Paskat vien, kā diktators un alfa tēvainis Putins lepojas ar savu līdz jostas vietai atkailināto torsu un kā 70 gadu vecumā grauj pretiniekus, metot šaibu pēc šaibas vārtos hokejā!
Krievi jau pēc 2014. gada Soču ziemas spēlēm smagi iesēdušies dopinga zampā, daudzās disciplīnās diskvalificēti, tomēr vēl startēja – olimpiskajā kustībā bez sava karoga un himnas. Lai gan bija liecības un izmeklēšanā tika noskaidrots, ka krievu sportisti bija sapičkāti ar aizliegtu vielu kokteilīšiem, skaidrs, viņi cieta nevainīgi, pietempušies vien enerdžaidzerus un saēdušies spēcinošos batoniņus ar kokosriekstu aromātu.
Protams, lai sprintā skrietos ar cilvēkiem no Jamaikas, garajās distancēs turētos sāns pie sāna ar kenijiešiem un pa bobsleja reni nošļūktu tikpat naigi kā latvieši – citādi nevarēja. Oficiāli Putins nekad nav atzinis dopinga lietošanu, līdz ar saviem sekundantiem funkcionāriem melojis, ka ausis kust – nē, mēs nē, ja mūsējie arī ko ieņēma uz krūts dūšas uztaisīšanai, tad paskatieties, kā tie citi.
Tomēr nācijas neizpratne, nesagaidot slavenību startus pasaules līmenī, var vairoties, un arī vadoņiem “diskābels” grauž vairāk nekā akmentiņš kurpē. Bet pagājuši knapi daži mēneši, kopš okupantu galošas mirkst ukraiņu asinīs, un dažu starptautisko sporta federāciju vadība jau gribētu atjaunot medusmēneša attiecības ar krieviem!
Krievu naudas un sponsorējuma priekšā līkst muguras, niez raut ieradušie nagi un tiek publicēti teksti – nemodināsim viņos zvēru un palīdzēsim saglābt seju! Bet tie nav “Rotari” kluba locekļi, kuri žēlsirdīgi pūlas atsvabināt ukraiņus no militarizēta nacistiska režīma valgiem. Tie ir Ukrainas žņaudzēji un bendesmaisi!
Tāpēc liels lūgums Latvijas sporta dzīves organizatoriem un vadītājiem Edgaram Severam, Sandim Riekstiņam, federāciju prezidentiem, pārstāvjiem starptautiskajā arēnā – kamēr Krievijā nav notikusi atžirgšana, kamēr atlēti lepodamies valkā fašistisko Z zīmi, kamēr pēdējais krievu iekarotājs nav aizvācies no Ukrainas zemes, tikmēr aktīvi aģitēt, kur vien iespējams, pastāvot uz to, ka Krievijas sports atrodas tālšāvējas artilērijas nesasniedzamības līmenī no pasaules sportistu savstarpējām cīņām.
Miera atmosfēra nav savienojama ar vienā agresīvā valstī pieņemamo un praktizēto principu laiku pa laikam nolaist asinis kaimiņiem. Kamēr Kremlis nesamaksās Ukrainai nodarīto, kamēr neatjaunos izpostītās ukraiņu sporta pilis un treniņzāles, tikmēr lai dzīvo bez izpriecām.
