Egils Līcītis: “Saskaņa” spridzina ideoloģiskās bumbas; varas atbilde – klusums 11
Latviešu tautas un latviešu valodas lielais draugs, Rīgas mērs Nils Ušakovs, publicēdams izsmējīgu, cinisku karikatūru (attēlā), kur velosipēdists liek sprunguli pats sava riteņa spieķos, nokrīt, sasitas un pieprasa no Krievijas 185 miljardu eiro kompensāciju, izpaudies kā Maskavas ideoloģijas daļiņa un nodarvojis PSRS okupācijas nodarīto zaudējumu saskaitīšanas komisijas skrupulozo darbu ilgu gadu garumā. No “Saskaņas” līdera to jau arī varēja gaidīt, jo šī partija nekad nav nosodījusi Maskavas darbības un Latvijā bieži vien piestrādā kā Krievijas propagandas pielāpītāji. Vēsturē nevajagot tik daudz atskatīties, jādomā, kā pabarot izsalkušos un pensionārus – tā pamāca gādīgais Rīgas pilsētas vecākais, kurš pats ēdina ļaudis, cik spēj, bet viņam nav lielās karotes, lai pietiktu visiem trūkumcietējiem. Ak jā – 9. maijā gan jāatceras vēsture. Nu, saprotams, neviens taču necerēja, ka Maskavas komandējumos Ušakovs ieslīd Kremļa gaiteņos un varas kabinetos, lai atgādinātu, sak, jūs mums no 1940. gada zināmu summiņu esat palikuši parādā. Diez vai no mēra sagaidīsi arī atvainošanos.
Pazderes kundzes vadītās zaudējumu aprēķināšanas komisijas ērkšķainais ceļš nav bijis izklāts ar mīkstu persiešu paklāju, bet drīzāk vedis caur usnēm un dadžiem naudas un pietiekama politiskā atbalsta trūkuma dēļ. Laikam jau nosaukumā ietvertais vārds “okupācija” mūsu politiķiem padara šo komisiju infekciozu, itin kā zinātnieki pētītu Ebolas vīrusu vai ko vēl kaitīgāku un sprādzienbīstamu. Pie tā esam pieraduši, ka te uzstājas vietējie vai vieslektori, nomelnodami mūsu valsti, un mūsu mājā liek kājas uz galda, labi zinādami, ka par to viņiem sutu nedos. Viņi nodara skādi, piemēram, šķeļot sabiedrību, rada neveselīgu rezonansi, bet pēc tam paceļ cepuri un aiziet, rēķinu nesamaksājuši. Mūsu ideologi uzvedas, itin kā vakardienas “Neatkarīgajā” būtu izlasījuši vēstnieka Vešņakova silto aicinājumu – laiks norakt informatīvā kara cirvjus, un tūlīt jozuši, lai vēl dziļāk šķūnītī nobāztu tā arī neizmantotos trulos krama ieročus. Apdomīgie Latvijas politiķi nemēdz pa galvu pa kaklu mesties aizstāvēt Latviju, parādot stāju, kompetenci, zināšanas un polemikas spējas un reti kad sauc lietas īstajos vārdos (melus par meliem utt.), bet izlīdzas ar aizplīvurotiem mājieniem, aplinku runāšanu. Tas ir – ja vispār ko saka. Te varētu ienest un uzspridzināt lieltonnāžas ideoloģisko bumbu, un pretī neatskanētu ne peles pīkstiens, ne kaķa ņaudēšana. Nav uzstādīti ne pretvalstiskas informācijas skanieri, ne metāla detektori.
Bet materiāla uzmanības piesaistīšanai netrūkst. Mūsu ļaunvēļi nekautrējas apmelošanas līdzekļu izvēlē – dod tieši pa pieri! Atspēkojumiem un pretuzbrukumiem vajadzētu atskanēt kā nacionālajā informatīvajā telpā, tā – kas ir būtiski! – arī cittautiešu auditorijā, kuru visvairāk trollē. Ar valstisku viedokli jāuzstājas tā, lai runas mozaīkā parādās pa latīņu vārdam, lai teiktais izklausās kā saprāta balss un lai pretvalstiskie elementi ir pārbijušies, ka viņiem trīc bikses. Taču uz jebkuriem izlēcieniem mūsu politiskie miera baloži noskatās kā uz ķinīti, piegraužot popkornu. Vēsi! Nekādas reakcijas. Darbojieties netraucēti, nedraugi! Kāpēc nesniedzāt asas pretatbildes? Šodien jutāmies mazliet neveseli vai uz to pusi. Vakar – o jā, tad gan bijām gatavi definēt kaut to, kā jaunavas klēpī izveidojies Kristus, un pirms vēlēšanām politiķi piesūksies TV kamerām, lai tikai kļūtu redzami ar varoņa starojumu. Tviterī – pļāpātavā malējiņi mals tavu malšanu, sacels viesuļus ūdens glāzē, knaibīs un skrāpēs Ušakovu līdz asinīm. Bet mēs runājam par skaidras un noteiktas publiskas pozīcijas ieņemšanu. Kas sakāms premjera apvienībai vai, piemēram, “Vienotības” priekšsēdētāja amata kandidātiem Piebalgam un Smiltēnam nav nekas piebilstams vismaz Pazderes kundzes vadītās komisijas un ieguldītā darba politiskai aizstāvībai?
