“Palīdziet nokļūt Helsinkos!” 19
Kad vilciens beidzot ir klāt Mousa Salaimans steidzas zālē pie bēgļiem. Ne preses pārstāvji, ne citas nepiederošas personas telpā netiek ielaistas. Ik pa laikam uz zāli aizsoļo pa ārstu brigādei sarkanās formās – daudziem nepieciešama medicīniska palīdzība. Zāles stikla sienas ir nosegtas ar aizkariem, un vienīgais punkts, no kura var redzēt to, kas notiek iekšā, ir stikla ieejas durvis. Tām garām uz nakts reisiem dodas lidostas viesi. “Kas tad tur notiek? Ā, bēgļi,” kāds sirms kungs piebiksta savai dzīvesbiedrei.
Ir pagājusi ne vairāk kā pusstunda, kad desmitiem atbraucēju ir jau atkal ārā no zāles. “Kur ir “Makdonalds”?” vēlas zināt grupiņa puišu. Citi pulcējas ap telefona automātiem, cenzdamies piezvanīt tuviniekiem. Tomēr lielākā daļa drūzmējas ap vilciena biļešu automātiem. Telpu piepilda cigarešu dūmi – policisti gan lūdz nodzēst cigaretes, norādot, ka šeit smēķēt aizliegts, taču jau ir paguruši no aizrādīšanas.
Palīdzību bēgļi lūdz ne tikai palīgiem un policistiem (lai atvieglotu komunikāciju, bēgļu uzņemšanā speciāli norīkoti arī arābu izcelsmes policisti), bet arī nejaušiem garāmgājējiem. “Hamburg! Hamburg! Help me to buy a ticket to Hamburg!” (“Palīdziet man nopirkt biļeti uz Hamburgu!”) lūdzošām acīm manī raugās kāds jauns puisis. Tiklīdz esam izvēlējušies biļeti uz vilcienu, kas atiet jau pēc desmit minūtēm, rodas sarežģījumi: viņam ir tikai 100 eiro naudaszīmes, kuras automāts nepieņem. Jāmeklē kur samainīt naudu.
Taču pa to laiku mūs aplenkuši vēl vismaz desmit bēgļu. Kāds sauc: “Berlīne! Palīdziet uz Berlīni!” Kāda sagumusi sieviete no Sīrijas raud: viņai ir jau iepriekš nopirkta biļete uz Berlīni, taču dažādos laikos viņas vīram un bērniem. “Kā lai samaina?” to viņa rāda ar zīmēm, jo angliski nerunā ne vārda. Ar vīriešu starpniecību, kuri mazliet runā angliski, lūdzu viņu vērsties pie brīvprātīgajiem palīgiem. Viņa vīlusies novēršas. Izskatās – netic, ka viņai kāds palīdzēs.
Nākamajiem, kas stāv rindā pie automāta, vajag Diseldorfu, Štutgarti, Briseli, Kopenhāgenu. Šīs biļetes izdodas nopirkt, taču uz citu pieprasītu galamērķi – uz Helsinkiem tas vairs nav iespējams. Trīsdesmit stundu brauciens ar veselu rindu pārsēšanos nav to ceļojumu sarakstā, uz kuriem biļetes var iegādāties automātā. Kur atrodas Helsinki, viņiem nav ne jausmas. Taču tur dzīvojot vai uz turieni nesen devušies radinieki, draugi, kopienas, citi zināmi bēgļi – un tas ir ļoti svarīgi, jo cilvēkiem, kuri nerunā nevienā svešvalodā, nokļūt pie savējiem nozīmē drošību. “Biļetes var nopirkt arī vilcienā,” uzsauc kāda dzelzceļa darbiniece. Rinda ar cilvēkiem tūliņ metas lejā uz peronu.
