Ko sadarīt drēgnos veļu laika vakaros, rāda vakarētāji, dancotāji un rokdarbnieki 0
Drēgnais rudens veļu laikā tradicionāli maina mūsu ikdienas ritmu, liek noskaņoties ziemai. Kļūstam grūtsirdīgāki, nedaudz apātiskāki, vairāk noguruši. Kā tomēr neļauties nomāktam garastāvoklim? Senāk pie viena galda sasēda ģimene, draugi, kaimiņi un, kopienas lokā vakarējot, vairoja prieku sev un citiem. Vai šo izjūtu var atjaunot mūsdienās? Un kā to dara mūsu līdzcilvēki?
Malnavas “Suprātkās”
Senie latvieši tumšajos vakaros aizdedza skalu, sanāca kopā visa ģimene un vakarēja, minēja mīklas, stāstīja jokus un šausmu stāstus. Kāpēc mūsdienās neiedzīvināt šo piemirsto tradīciju? Piemēram, Latgalē – Malnavā jau kopš 2013. gadā notiek “Suprātkas” jeb vakarēšana, tās idejas autore ir Malnavas “Dzīļu” maiznīcas saimniece Aina Barsukova:
– Laikā no oktobra līdz martam reizi menesī maiznīcā rīkojam vakarēšanu – sabrauc ļaudis no visa Rēzeknes novada, atnāk arī vietējie, un īstenojam dažādus pasākumus – virtuvē kopā gatavojam kādu gardumu, piemēram, šogad 8. oktobrī savācām kļavu lapas un uz tām cepām maizi, kā arī maizītes, pildītas ar āboliem, gaļu. Citreiz esam veidojuši puzurus, dziedājuši, dejojuši, kā arī klausījušies piedzīvojumu stāstos. 12. novembrī cepsim Mārtiņdienas gaili. Ja atnesīs vairākus, tad arī tos visus pagatavosim. Esam elastīgi – bieži vien idejas dzimst uz vietas, ciemiņi ierosina kādu interesantu izdarību. Tad lemjam kopā – darīt vai ne. Cilvēki pēc šādām jaukām nodarbēm ir noilgojušies, jo ikdienā skrien savās gaitās, viņiem tam visam pietrūkst laika. Piemirstam to jauko kopā būšanas izjūtu, satuvināšanās garu, vienkāršas un labas lietas, kas mūs nomierina, un pats galvenais – vakarēšanai ir vienojošs moments, kad sanāk kopā visa ģimene – bērni, mammas, tēvi, tas ir laiks, kas saliedē ģimeni.
Pie enerģiskajiem ančiņiem
Ventspils pagasta Ances muižu apsaimnieko pašvaldība, ierīkojot te Ances pagasta sabiedrisko centru. Atjaunotajā ēkā rosās rokdarbnieku kopa “Paukers”, rokdarbniece Solvita Zarupska palīdz apgūt cimdu valnīšu adīšanas gudrības, darbojas dāmu klubs, notiek dažādas nodarbības. Starp citu, Ance ir unikāla arī ar to, ka šejieniešu sarunvalodu spēcīgi ietekmējis tāmnieku dialekts un Ancē ir sastopami cilvēki, kas runā īstā “ančiņu valodā”.
Uz meistara Pētera Aiņa Krūmiņa tapošanas (adīšanas veids) darbarīka redzams amizants uzraksts “Uz Anniņas grābeķa”. Meistara dzimtā puse ir Nereta, 2000. gadā pārnācis dzīvot uz Anci, kur mīt arī viņa jaunākā meita ar znotu un mazbērniem.
– Te jūtos ļoti labi, mācu savas prasmes citiem. Daudzus lauku darbus apguvu jau bērnībā, jaunībā no tēva, vectēva, tāpēc galdniecība un ar to saistītais padodas īpaši labi. Ja vajag, arī aužu. Interesentiem mācu gatavot dažādus koka darbarīkus, virpoju šķīvjus, bļodas, atjaunoju un uzlaboju vērpjamos ratiņus. Trešdienās muižā notiek aušanas nodarbības, nāk kādi četrpadsmit interesenti. Galvenokārt vecākā gadagājuma ļaudis, taču ir arī jaunieši līdz 20 gadiem. Pērn divas meitenes mācījās darināt lakatus. Iesaku vakaros nekurnēt pie televizora, vērts pašam mēģināt izgatavot kādu sadzīvei noderīgu lietu. Piemēram, es no kārklu klūdziņām izaudu tādu kā dekoru, ko pielikt pie kamīna sienas, lai ar malkas pagalēm nesabojātu tapetes, – teic Pēteris Ainis Krūmiņš.
Kad satuvina danči
Īpaši jauku tradīciju iedibinājis Rīgas danču klubs (izveidots 1989. gadā). Tā vadītājs Valdis Putniņš stāsta:
– Veicinām seno latviešu tautas deju (tradicionālo deju, folkloras deju, danču) atpazīstamību un prestižu sabiedrībā. Daudzi prot plaukstiņpolku, taču varam iemācīt arī sarežģītākas dejas ar interesantām figūrām. Esam demokrātiski, spējam interesentiem iemācīt deju tieši nodarbības laikā. Un atsaucība ir iespaidīga – ikdienā danču klubu apmeklē vidēji kādi 30 – 40 interesenti, bet ir reizes, kad sanāk ap simtu. Baltijas danču naktīs pulcējas pat līdz 500 dalībnieku. Deju pasākumus organizējam visā Latvijā, pērn būts Amatā, šogad Zentenē… 3. un 5. novembrī Baltijas danču nakts notiks Rīgā, 4. novembrī – Ķekavas kultūras namā. Šādos dejas pasākumos cilvēkiem sniedz gandarījumu ne vien dejas apguve, bet arī kopābūšanas prieks. Vairāki pāri tieši tā iepzinušies un izveidojuši attiecības.
Uzšuj kreklu, izgatavo kokli!
Ja vien cilvēkam ir darbošanās vēlme, atrast iespēju apgūt kādu prasmi, izgatavot ko vērtīgu un paliekošu paša rokām ir vai cik. Ievesmai – pāris piemēru.
Katlakalna tautas nama vadītāja Aija Vitmane: – Pie mums ir daudz dažādu iespēju sevis izglītošanai, piemēram, seno amatu apguve (dzijas krāsošana ar dabīgajiem materiāliem, niedru pīšana, celošana, seno kreklu šūšana), tā interesē visu vecumu apmeklētājus – nāk māmiņas ar bērniem, sievietes, kuras darina savu tautas tērpu, jo, gaidot Latvijas simtgadi, šis jautājums ir ļoti aktuāls. Vairs neizvēlas “pakaļdarinājumus”, jo cita vērtība ir tam, ko radi pats, un identisku tam, kā bijis mūsu senčiem.
Interesanti, ka Katlakalna seno kreklu darināšanas kopā darbojies arī pirtnieks Dainis Priednieks no Ropažiem: – Uzzinot, ka ir iespēja uzšūt seno, tā dēvēto arheoloģisko kreklu, devos uz pulciņu, kur kopā ar citām rokdarbniecēm, ne reizi neiedurot adatu pirkstā, savu kreklu pabeidzu. Protams, tas bija liels gandarījums! Bet Amatas novada Drabešu muižas Amatu mājā var pamēģināt izgatavot pat kokli (individuāli pie tautas muzikanta Tāļa Karlsona) un apgūt tās spēli pie Rasas Rozes. Amatu mājas vadītāja Inese Roze:
– Esmu kā garainis, kas veicina vārīšanos – rakstu projektus, organizēju pasākumus, ieinteresēju vietējos. Regulāri mūsu nodarbības apmeklē kādi četrdesmit dažāda vecuma cilvēki. Keramiku nāk mācīties visjaunākie, aušanu – vidējā paaudze. Lielu interesi radījuši nesen izveidotie pulciņi – tekstilmozaīka un stikla apgleznošana, ko māca Kristīne Grimma.
Palīdzot citiem, palīdzi sev
Labdarība ir tikums, kas īpaši kopjams un attīstāms šajā tumšajā laikā, kad daudzus mūsu līdzcilvēkus ikdienas rūpes, raizes un veselības problēmas māc vairāk. Varbūt tieši jūsu atbalsts, kaut vai sirsnīga saruna palīdzēs kādam stiprināt pašapziņu un vēlmi sākt darba meklējumus, aiziet pie ārsta… Aizkustinošs paraugs ir jēkabpilietes Māras Zujevas dāsnums – viņa uzadījusi 60 vilnas zeķu pārus, ko nodevusi Jēkabpils nevalstisko organizāciju (NVO) resursu centram, lai tos izdalītu vientuļajiem pensionāriem pansionātos, bāreņiem un maznodrošināto ģimeņu bērniem slimnīcās. Jēkabpils NVO resursu centra vadītāja Agita Pleiko: – Esam lepni par šādiem pilsoņiem. Arī pilsētas tautas deju kolektīva ”Pastalnieki” jaunieši un vidējās paaudzes dejotāji nolēmuši palīdzēt grūtdieņiem – invalīdiem saskaldīt malku, to sakraut, atnest pārtiku, ziemā iztīrīt no sniega celiņus…
Vija Kokareviča darbojas Gulbenes novada senioru biedrībā “Atspulgs 5”, pērn biedrība svinējusi jau darbības piecgadi.
– Nav svarīgi, kāds ārā laiks, lai bez nosacījumiem palīdzētu citiem. Esmu izpalīdzējusi novada svētku norisē – dekorēju, krāsoju, stādīju puķes. Nereti mani var sastapt vietējā bibliotēkā, kur mazajiem bērniem, kā arī skolēniem, kas atnākuši pēc mācību stundām pakavēt laiku, ierādu dažādas spēles, rotaļas. Dažreiz skolēni mani pašu pamāca spēļu gudrībās, īpaši datora apguvē, – tā par saviem pavisam vienkāršajiem rudens spēka avotiem stāsta Vija Kokareviča.
Meditācijā ar mandalu
Mandala palīdz harmonizēt un integrēt cilvēka fizisko, emocionālo, mentālo un garīgo pasauli, nomierināties un koncentrēties, tā ieved apcerē, attīra, dziedina… Jelgavniece Līga Mickēviča ne vien zīmē, izkrāso, bet arī auž mandalas: – Ikvienam var gadīties kāds nelabvēlīgs pagrieziens dzīvē, taču ir svarīgi spēt to pārvarēt. Pēc savas pieredzes droši varu teikt – viss ir iespējams, tikai nepieciešams atbrīvoties no bailēm un šaubām! Kad esi atraisījies no šīm “bremzēm”, pārņem bezgalīgs vieglums un prieks. Šo visu es piedzīvoju, kad nonācu strupceļā un gribēju aiziet no stabila darba finanšu jomā, lai darītu to, kas sirdij tīkams, – radītu rotas, konsultētu cilvēkus astroloģijā un darītu vēl citus aizraujošus, radošus darbus. Mandalu aušanu iemācījos, intereses vadīta. Tagad to mācu darīt citiem, papildus esmu sagatavojusi darbus izstādēm (tieši pašlaik Jelgavas kultūras namā skatāmi Līgas darbi!), lai cilvēki iepazīst – kas ir austa mandala. Tās aušanai izmantoju kociņus (dažāda garuma), stienīšus, dažādus diegus un dzijas. Dekorēšanai var izmantot dažādas pērlītes, gan koka, gan stikla, pat krāsotus makaronus. Savām mandalām izmantoju tikai dabīgus materiālus – koku un Latvijas vilnas dziju. Manuprāt, tad mandalai ir īpaša enerģētika. Mandala ir cilvēka iekšējās būtības atainojums konkrētajā brīdī. Manuprāt, zīmējot un izkrāsojot mandalu, cilvēks atbrīvojas no ātrajām negatīvajām emocijām, toties, aužot mandalu, paiet ilgāks laiks, vairāk piedomā, dziļāk transformē savu negatīvismu, lai gūtu pozitīvo, garīgu piepildījumu. Mazās (25 cm) mandalas izgatavošanai nepieciešamas apmēram trīs stundas, es aužu garās (metrīgās), tam vajadzīga apmēram diena. Šis process nodarbina ne tikai fizisko ķermeni, bet arī veic izmaiņas “smalkajos plānos”. Aužot mandalu, tajā ieliekam domas un enerģiju konkrētās vēlmes īstenošani, un pēcāk, noliekot mandalu sev priekšā, meditējam, krājam spēkus pašapziņai. Kad rezultāts sasniegts, mandalu var sadedzināt.
Dažas idejas garajiem rudens vakariem
Bezmaksas kursi
Personības pilnveidošanas centrs, Rīga, Matīsa iela 103A
Izglītības un attīstības centrs “EGO” Rīgā, Āraišu ielā 34
Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrs, Jelgava, Svētes ielā 33
Cēsu centrālajā bibliotēkā – interneta lasītavā bezmaksas apmācības “Datoru un interneta izmantošanas ABC” u. c.
Vietas, kur apgūt prasmes
SIA “E- Hobby”
Rīgā, Maskavas ielā 237 a – 51
Interešu izglītības centrs ”Deko ideja”
Rīgā, Dzirnavu ielā 100
Drabešu Amatu māja
Āraiši, Drabešu pagasts, Amatas novads
Ances muižas Amatu māja
Ventspils novads, Ances pagasts
Katlkana Tautas nams
Ķekavas novads, Katlakalns, Pļavniekkalna iela 35
u. c.
