Anda Līce: Krievijas “ļoti progresīvā loma” jeb Imanta Kalniņa greizais spogulis 74
Pēc Jāņa Dombura 13. oktobra televīzijas raidījuma ar Albertu Belu un Imantu Kalniņu ir par ko domāt. Tam gan nav sakara ar trīspadsmito datumu, bet ar mums, cilvēkiem, un mūsu bieži vien iracionālo rīcību, kuru nenosaka nekādi loģiskie pierādījumi un acīmredzami fakti. Ir pierasts ne tikai 12. Saeimas vēlēšanu sakarā pārmest nedomāšanu tiem, kuri patiešām intelektuāli nenopūlas lauzīt galvu un kuru uzvedību nosaka vienīgi emocijas. Taču mēs pilnīgi apstulbstam fenomena priekšā, kad īstenību greizā spogulī pēkšņi sāk redzēt tās personības, pie kurām esam salīdzinājuši savus pulksteņus un kuriem nu gan nevar pārmest prāta dīkstāvi.
Kad Imants Kalniņš apgalvo, ka “Krievija spēlē ļoti progresīvu lomu”, tas izklausās pēc ļauna joka un šādu atziņu gribas turpināt ar dziesmas vārdiem: “Spēlē, spēlē, ko tu spēlē.” Maskavā Ļeņina mauzolejā var aplūkot joprojām neapbedīto vīru, kuram pateicoties Krievija nospēlēja baisu lomu gan savā, gan Eiropas vēsturē un kurai ar progresu nav nekāda sakara. Šodien loma ir mazliet pārstrādāta un papildināta un tiek spēlēta tālāk – pašreizējais šīs valsts prezidents Putins liekulīgi satraucas par fašisma atdzimšanu Latvijā, bet bijušais PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs pārmet rietumvalstīm, ka tās neņem vērā Krievijas viedokli un intereses.
Lielvalstis, protams, vienmēr ir spēlējušas ģeopolitiskās spēles, mazo valstu gudrība ir neļaut sevi nospēlēt. Domājot par tiem inteliģences pārstāvjiem, kuri tik ļoti baidās no ASV un simpatizē Kremļa impēriskajai politikai, prātā nāk par Stokholmas sindromu sauktā psiholoģiskā parādība, kad ķīlnieks izrāda empātiju vai simpātiju pret sagūstītājiem un dažkārt tos arī aizstāv. Neviens nevar būt drošs, ka arī viņu nekad neskars šāda liga. Un ne tikai politiskajā plāksnē. Šī parādība ir izplatīta ģimenēs, kur sieva gadiem ilgi pacieš to, ka vīrs viņu sit. Šādas sievas domā, ka ir jācenšas ar varmāku sadzīvot, viņam vēl vairāk izdabājot, un šo nenormālo situāciju uztver kā misiju, nevis kā traģēdiju. Tā ir traģēdija tiem, kas nespēj cietušajam palīdzēt. Ja kāds cilvēks domā, ka melns ir balts, nav jēgas mēģināt viņu pārliecināt par pretējo, vienīgais, ko viņa labā var darīt, ir lūgt par viņu Dievu.
Šīs Saeimas vēlēšanu trakumā kaut kā nebijām pamanījuši kādu interesantu niansi. Paldies A. Belam, kurš to ir ievērojis – neviena partija vairs nerunā par korupciju un tiesiskuma bēdīgo stāvokli valstī, kaut gan šīm lietām taču ir vistiešākais sakars gan ar valsts iekšējo, gan ārējo drošību. Negribas ticēt, ka atgūtās neatkarības divdesmit gados būs uzvarējis princips: lai jau zog, ka tikai dalās ar mums. Negribas ticēt, diemžēl bieži tā izskatās.
