Neļaut okupēt prātu 0
23. augustā pirmizrādi piedzīvojusi Pētera Krilova pilnmetrāžas dokumentālā filma “Uz spēles Latvija”.
Rāmi, dziļi un pamatīgi. Režisors Pēteris Krilovs meklē savu tēvu. Bez sveloša naida, bez histēriskām asarām – tas viss jau ir pārsāpēts šajos vairāk nekā 60 gados, kopš divus gadus vecam puikam čeka atņēma tēvu, atstājot tikai vienu siltu atmiņu lausku – par gādīgu roku, kas notīra pakritušā puikas mētelīti.
Patiesībā jau nav nekas jāmeklē, nav jāatbild uz jautājumu “kur palika?” Viss ir zināms – nošauts, lietas numurs arhīvā 29669. Vēsturnieka rokās nodzeltējusi kartīte, tur viss uzrakstīts, tāpat kā citās kartītēs, desmitiem pilnu atvilktņu kataloga skapī. Un Pēteris meklē to personisko, kas šo kartīti atšķir no tūkstošiem citu; šķetina to mudžekli, kas ietina un pazudināja Osvaldu Bileskalnu – godīgu latviešu vīru, kurš gribēja cīnīties pret jebkādu okupāciju Latvijā. Čekisti šo mudžekli sauca par spēli, un tas izklausās tik zaimojoši, zinot, ka nosacītās “frontes līnijas” otrā pusē neviens nespēlējās, tur vīri cīnījās par savas zemes brīvību.
Ja abstrahējamies no šā personiskā stāsta, Pētera Krilova dokumentālo filmu “Uz spēles Latvija” var dēvēt par aizraujošu detektīvintrigu. 1964. gadā Arvīds Grigulis pabeidza romānu “Kad lietus un vēji sitas logā”, 1967. gadā Rīgas kinostudijā tapa filma ar tādu pašu nosaukumu – starp citu, viens no spožākajiem film noir stila paraugiem Latvijas kinovēsturē, kā to savā doktora disertācijā analizē kinokritiķe Dita Rietuma.
Griguļa romāns un līdz ar to arī filma balstās reālā “spiegu stāstā”, Harija Liepiņa tēlotā Leinasara prototips ir Latvijas Centrālās padomes radists Rihards Zande, kurš 1960. gada augustā parakstījis vienošanos ar Griguli – rakstnieks drīkst pēc saviem ieskatiem izmantot Zandes dzīvesstāstu, kuru ap to laiku čeka jau bija no viņa izdabūjusi ar visām detaļām. Savi prototipi ir arī citiem romāna un filmas varoņiem, un pavisam dīvaina sajūta pārņem, uzzinot, ka Māras Zemdegas tēlotā Ruta Dumpe patiesībā ir Valentīne Jaunzeme, kura pirmizrādes vakarā sēž kinoteātra “Splendid Palace” Lielajā zālē – atbraukusi no Zviedrijas, nebēdājot par saviem 98 gadiem.
Un vēl viens saskares punkts, kas pārmet tiltu gandrīz 50 gadiem, – “Kad lietus un vēji sitas logā” bija pirmā filma, kurā tagadējais režisors Pēteris Krilovs dabūja titros ierakstāmu darbu, sākdams strādāt Rīgas kinostudijā, – viņš tur bija režisora Aloiza Brenča palīgs, tā sauktā klapīte.
Skaidrs, ka Griguļa romānam un Brenča filmai bija viens konkrēts ideoloģisks uzdevums – parādīt pēckara gadu Latvijas patriotus kā nesakarīgus un neveiksmīgus, ārzemju specdienestu apdullinātus “lūzerus”, kas, operācijai izgāžoties, izjūt vienīgi atvieglojumu, pēc tam (aizkadrā un romāna epilogā) labprāt atzīst savu “vainu” un, galvu nodūruši, brauc atsēdēt piespriestos 25 gadus nometnēs. Pētera Krilova filma šķetina mudžekli un meklē patiesību – tā tas nebūt nebija, čekas pratināšanā Velta Treimane (Brenča filmā – Lilitas Ozoliņas tēlotā Velta) nesabrūk gļēvā nožēlā un nenodod savus ideālus, viņa saka čekistam acīs: “Es ienīstu padomju varu!”
Starp citu, par pratināšanām. Pēteris Krilovs savā filmā izmantojis eventuāli ārkārtīgi riskantu paņēmienu – melnbaltā plastilīna animācijā veidotas epizodes, kas filmas stāstam pilnīgi nepieciešamas, bet nav pieejamas kā arhīva materiāli, jo nekad nav tikušas filmētas (gan čekas pratināšanas, gan Otrā pasaules kara beigu “lielās troikas” – Staļina, Čērčila un Rūzvelta – konfidenciālās sarunas). “Plastilīna risks” tomēr pārsteidzošā kārtā attaisnojas vismaz divkārt.
Pirmkārt, īpaši jau pratināšanas ainās, tas emocionāli spēcīgi iedarbojas uz skatītāju ar negaidīto klātbūtnes efektu tādā situācijā, kur “trešais liekais” pēc definīcijas nav paredzēts (mašīnrakstītāja neskaitās, tā ir tikai skrūvīte nepiepildāmu dzirnavu mehānismā). Un tad, klausoties dialogā, kas svešām ausīm nav paredzēts, jādomā par to, ka nekad nekas nav tik vienkārši, kā pēc tam izskatās protokolā. Jautājumu un atbilžu pingpongs kā sarunas forma, pauzes un nopūtas, runas temps un intonācija bieži pasaka daudz vairāk nekā vārdi, ko iespējams fiksēt uz papīra (par to, ka arī filmas autoriem tas bijis svarīgi, liecina rūpīgā, tāpēc veiksmīgā aizkadra balsu izvēle un darbs, kas veltīts šo “plastilīna balsu” ieskaņošanai).
Otrkārt, vēl neparastāks ir fakts, ka melnbalto figūriņu plastika un mīmika (vai drīzāk emocionālais iespaids, ko tā rada) brīžiem ir daudz dzīvāka un spraigāka, nekā to varētu gaidīt no lellēm, kuru kustināšanai ir tīri tehniski ierobežojumi. Šajā filmā ir divas emocionālās spriedzes virsotnes, divi varoņu tuvplāni, kas gandrīz bez vārdiem tuvojas baiļu, izmisuma un sirdsapziņas moku augstākajai pakāpei. Viens no tiem ir mākslinieks un čekists Marģers Vītoliņš, kurš 1994. gadā filmētā sarunā ar prokurori 82 gadu vecumā, klausoties prokurores nosaukto uzvārdu virtenē, uzzina (vai izliekas iepriekš nezinājis), cik daudzi mežabrāļi viņa nodevības dēļ sodīti ar nāvi, bet otrs – plastilīnā veidotais Rihards Zande, kurš pratināšanā sāk stāstīt (vai piespiedu kārtā sevi apmelot) par to, cik vērienīgi bijuši viņa spiegošanas plāni.
Skaidrs, ka mēs neviens nezinām, kā rīkosimies ekstrēmā situācijā, cik spēka mums būs un kurā brīdī lūzīsim. Un dod, Dievs, mums to nekad neuzzināt. Tāpēc svarīgi ir paturēt prātā to, ko filmā saka režisors Pēteris Krilovs: visi noziedzīgie režīmi tiecas iegūt hipervaru – kontrolēt ne tikai pavalstnieku fizisko dzīvi, bet arī garīgo, tā teikt – okupēt prātu. To nu gan mēs tikai katrs pats varam – turēt savu prātu skaidru un prasīgu –, bet ir labi, ja kāds arī palīdz. Piemēram, Pētera Krilova filma “Uz spēles Latvija”.
