Bijušais Zviedrijas bruņoto spēku komandieris: Neļausim ielauzties mūsu teritorijā 21
Bijušais Zviedrijas bruņoto spēku komandieris, atvaļinātais ģenerālis Sverkers Joransons stāsta par Krievijas mēģinājumiem diktēt savus noteikumus Baltijas jūrā un to, kādiem izaicinājumiem jāgatavojas viņa valstij un arī Latvijai.
Jūs bijāt Zviedrijas bruņoto spēku komandieris, kad kāda sveša zemūdene parādījās Zviedrijas ūdeņos 2014. gada oktobrī. Kas toreiz notika?
Komandiera amatā biju no 2009. gada marta līdz 2015. gada 1. oktobrim. Konkrētajā situācijā mūsu spēki veica izlūkošanas operāciju Baltijas jūrā. Varu apstiprināt, ka mūsu teritoriālajos ūdeņos bija iebrucējs, tomēr nevaram oficiāli apstiprināt, no kādas valsts tas bija. To būtu bijis iespējams izdarīt, ja mēs varētu likt zemūdenei uzpeldēt.
Tomēr Zviedrijas vēsturē ir bijušas dažādas “zemūdeņu medības”, jo sevišķi aukstā kara gados – Kalmārā, Karlskrūnā, Hjelgārdenā u. c. Tur galvenokārt bija iesaistītas Krievijas zemūdenes.
Ja lūkojamies vēsturiski, vienmēr būs valstis, kas izaicinās citas un mēģinās pārbaudīt to gatavību. Zviedrijai kā valstij, kas neietilpst militārajās aliansēs, ir svarīgi aizsargāt savas robežas – uz zemes, ūdenī un gaisā. Dažas no šīm zemūdenēm mūsu ūdeņos uzskrēja uz akmeņiem. Nav būtiski, no kuras valsts toreiz šīs zemūdenes ieradās, tās pārkāpa mūsu robežas un mūsu nacionālo vienotību. To mēs aizsargāsim, cik vien spēsim. Jāapzinās, ka Zviedrijas ūdens robežas aptver plašu areālu, nav iespējams visur izvietot savus spēkus. Mums jāveido aizsardzības sistēmas, ko var aktivizēt šādos gadījumos. Šis komponents iekļauts arī Zviedrijas jaunākajā aizsardzības rezolūcijā.
Kādas aktivitātes no Krievijas novērojāt laikā, kad bijāt komandieris?
Kopumā var novērot, ka Krievijā turpinās militārā reforma un tiek veikti sarežģīti militārie vingrinājumi. Ukraina ir piemērs, ka viņi ir gatavi lietot militārus līdzekļus, lai sasniegtu savus mērķus. Baltijas gaisa telpā esam redzējuši, ka Krievijas lidmašīnas ar izslēgtiem transponderiem lido ļoti tuvu kuģiem un lidmašīnām. Manuprāt, šī agresīvā uzvedība ir akceptēta no viņu komandieru un valdības puses, jo citādi tā nebūtu iespējama. Protams, tas rada risku ikvienam, palielinās negadījuma risks.
Bet Krievijas militāro kuģu kustība pie Zviedrijas robežām?
Pēdējais spilgtākais gadījums bija, kad Krievija ar saviem militārajiem kuģiem nogādāja raķetes uz Kaļiņingradu. Ar Krievijas kuģu kustību ir līdzīga dinamika kā ar lidmašīnām, tomēr šādas situācijas nav tik bieži. Protams, arī citas valstis veic militāros vingrinājumus. Zviedrija un Somija ir savietojušas savas jūras spēku operatīvās grupas, lai mums būtu lielāka sagatavotība un spēja atbildēt izaicinājumiem. Mēs uzskatām, ka šajā gadījumā 1+1=3 un šādi spējam nodrošināt lielāku efektivitāti.
Atgriezīsimies pie jautājuma par Krievijas militāro aktivitāšu mērķi…
Viņu mērķis ir parādīt cietu, spēcīgu un modernu militāro varu. Krievija sevi uztver kā vienu no globālajām lielvarām, viņu skatījumā esam mazas valstis, un viņi domā, ka noteikumus Baltijas jūrā noteiks viņi. Vēstījums ir – piesargieties no mums, te viss notiks pēc mūsu plāna. Tomēr tas attiecas ne tikai uz Baltijas jūras un gaisa telpu. Tā ir kopējā Krievijas politika, jo līdzīgas situācijas savā galā novērojusi arī Japāna.
Bieži dažādu Krievijas iespējamās agresijas scenāriju gadījumos tiek locīts Gotlandes salas vārds – ka Krievijai pietiek to ieņemt un tad iespējams bloķēt NATO sabiedroto spēku ierašanos Baltijā krīzes gadījumā. Kas jums sakāms par šo teoriju?
Mans pēctecis komandiera amatā paziņoja, ka Gotlandē būs mehanizēta vienība, bet Maskava uzreiz apgalvoja, ka mēs provocējam situāciju. Taču tā ir mūsu teritorija, un mēs izlemjam, ko tajā izvietot. Mūsu solis ir daļa no informatīvās atturēšanas politikas. Mēs nodrošināsim Zviedrijas aizsardzību, un Gotlande ir tās daļa. Ja vajadzēs, palielināsim militāro klātbūtni salā, bet jau pašlaik Gotlandē ir neliela operatīvā vienība, kas tur ir visu laiku un būs gatava reaģēt, ja kāds mēģinās ielauzties.
Zviedrija plāno atjaunot iesaukuma sistēmu no 2018. gada. Kāds ir mērķis?
Obligātā iesaukuma sistēma Zviedrijā darbojās līdz 2010. gadam, pēc tam pastāvēja iespēja brīvprātīgi iziet militāro apmācību. Tagad – pēc sešiem gadiem – mēs veicām pētījumu, kā varam iegūt veiksmīgu atlases sistēmu dienestam bruņotajos spēkos. Arī iesaukuma sistēmu mēs balstīsim uz brīvprātīga iesaukumu principu un tā iegūsim cilvēkus, kuri parakstīs arī līgumus ar armiju.
