Neļaus izpirkt Eiropu 0
Vācija reiz loloja cerības kļūt par pasaules līderi saules enerģijas iekārtu industrijā. Šis sapnis jau sen kā izsapņots, jo Vāciju solāro paneļu nozarē apsteigusi Ķīna. Kas būs nākamā joma, kurā Ķīna izkonkurēs eiropiešus? Šis jautājums uztrauc Vācijas un citu Eiropas valstu politiķus. Ķīniešu investori arvien biežāk iegādājas Eiropas augsto tehnoloģiju uzņēmumus. Pastāv risks, ka Ķīnas virzienā var noplūst svarīgas zināšanas jeb tā dēvētais “know how”. Lai atsijātu “aizdomīgos” investorus, Vācija un arī Eiropas Savienība nolēmušas pārdošanas darījumus turpmāk kontrolēt ar stingrākiem likumiem.
Vācijas lepnums – ķīniešu rokās
“Vācijas rūpniecības pērle”, “superzvaigzne”, “4. industriālās revolūcijas pionieris” – tā nereti tiek dēvēts uzņēmums “Kuka”. Bāzēts Bavārijas pilsētā Augsburgā, tas nodarbina vairāk nekā 14 000 darbinieku un ir viens no pasaules līderiem robotikā. Ar rūpnieciskajiem robotiem “Kuka” apgādā tādus auto un aviobūves milžus kā “Volkswagen”, “BMW”, “Daimler”, “Airbus”, “Boeing”, daļa produkcijas tiek eksportēta uz Āzijas valstīm.
Turklāt uzņēmums strauji aug: no 900 miljoniem eiro 2009. gadā “Kuka” apgrozījums palielinājies līdz 3,5 miljardiem 2017. gadā. Taču pa šo laiku vēl kādas lielas pārmaiņas notikušas “Kuka” īpašnieku struktūrā. Proti, “Kuka” vairs nav vācu, un arī vairs ne Eiropas uzņēmums. 2016. gadā to par 4,6 miljardiem eiro gandrīz pilnībā nopirka ķīniešu koncerns, iepriekš ar inovatīvo tehnoloģiju nozari nesaistītais veļasmašīnu un ledusskapju ražotājs “Midea”.
Tolaik šis darījums kļuva par politisku skandālu.
Tā kā “Kuka” uzskatāms par stratēģiski svarīgu uzņēmumu ne vien Vācijas, bet arī visas Eiropas mērogā, un pastāvētu risks, ka pārdošanas gadījumā investoru un tālāk arī Ķīnas valsts rīcībā varētu nonākt svarīgas zināšanas un tehnoloģijas, Vācijas valdība centās pārdošanai likt šķēršļus. Argumenti bija ne tikai politiski, bet arī juridiski.
Saskaņā ar Vācijas Ārējās tirdzniecības likumu varas iestādēm ir tiesības ierobežot uzņēmumu vai to daļu pārdošanu trešo pasaules valstu investoriem, “lai nodrošinātu Vācijas Federatīvajai Republikai svarīgu drošības interešu ievērošanu”.
Tā laika Eiropas digitālais komisārs Ginters Etingers aicināja akcionārus un citus Eiropas uzņēmumus padomāt, vai nebūtu iespējams kāds “labāks risinājums” nekā pārdošana Ķīnas pircējiem. Etingers arī pieļāva, ka Ķīnā, pretēji Eiropai, tamlīdzīgs pirkums nevarētu notikt, Ķīnas valdība nepieļautu tik būtiska uzņēmuma nonākšanu eiropiešu kontrolē. Tomēr darījumu apturēt neizdevās.
Jauni regulējumi investīciju sijāšanai
Lai gan tik liela mēroga darījumi kā Ķīnas investoru pilnībā pārņemtais “Kuka” ir retums, ķīniešu uzņēmumi Eiropas tirgū, it sevišķi Vācijā, vērtīgu ražošanas un augsto tehnoloģiju uzņēmumu daļas pastiprināti iegādājas jau daudzus gadus. Arī, piemēram, vācu autobūves milzis “Daimler” kopš pagājušā gada daļēji pieder Ķīnas miljardierim Li Shufu, kurš iegādājās gandrīz desmit procentu uzņēmuma akciju aptuveni septiņu miljardu eiro vērtībā.
Ķīnas investori par akciju iegādi bieži gatavi maksāt ievērojami vairāk nekā citi interesenti.
Tādēļ līdzšinējiem īpašniekiem grūti turēties pretī tik vilinošajiem piedāvājumiem.
Viens no retajiem gadījumiem, kad Vācijai izdevās izjaukt svarīga uzņēmuma pārdošanu Ķīnas firmai, bija “Aixtron”, kuru 2016. gadā par 670 miljoniem eiro vēlējās iegādāties investors “Fuijan Grand Chip” – uzņēmums, kurā piedalās arī Ķīnas valdība. Taču praktiski to panāca nevis Vācija, bet gan toreizējais ASV prezidents Baraks Obama – tā kā “Aixtron” ir filiāle arī ASV, tām bija tiesības iebilst mātes uzņēmuma pārdošanai, to pamatojot ar “drošības riskiem”.
Tādēļ “Kuka” gadījums 2016. gadā kļuva par robežšķirtni Vācijas politikai attiecībā pret trešo valstu investoriem. Nolūkā novērst šādu darījumu atkārtošanos Vācija sāka izstrādāt likuma izmaiņas, no 25 līdz 15 procentiem uzņēmuma daļu samazinot minimālo robežu, no kuras varas iestādes drīkst sākt pārdošanas darījumu pārbaudi.
2017. gada sākumā Vācija kopā ar Franciju un Itāliju aicināja šai tēmai pievērsties arī Eiropas Komisiju. Nesen Eiropas Parlaments (EP) atbalstīja priekšlikumu mehānisma izveidi, kas ļaus rūpīgāk izvērtēt trešo valstu tiešās investīcijas Eiropas Savienībā. Saskaņā ar to dalībvalstis varēs efektīvāk apmainīties ar informāciju par trešo valstu tiešajiem ieguldījumiem.
Tomēr arī šis regulējums, kas stāsies spēkā pēc pusotra gada, par brīnumnūjiņu nekļūs.
Lemšanas tiesības par to, cik stingri ierobežot stratēģiski svarīgu aktīvu pārdošanu, tāpat paliks nacionālo valdību ziņā. Tāpat, kā aizrāda kritiķi, būtu bīstami pārmērīgi iejaukties privātuzņēmēju lēmumos – ja Eiropa to mēģinātu darīt, tad pati sāktu līdzināties Ķīnai, kur ekonomiku regulē valsts, un tas varētu nodarīt kaitējumu ekonomikai.
Ķīnas investors: “Paliksim vācu uzņēmums!”
Vai plaši kultivētās bailes no Ķīnas ietekmes vienmēr ir pamatotas? No vienas puses, Ķīnā pastāv valsts regulēta ekonomikas sistēma, uzņēmumi patiesi nav neatkarīgi, un noslēpums nav arī Ķīnas valsts ilgtermiņa attīstības plāns “Made in China 2025”. Tas, citstarp, paredz līdz 2020. gadam panākt, lai lielākā daļa rūpniecības robotu, kas nepieciešami produkcijas ražošanai, tiktu nevis importēti, bet būtu ražoti uz vietas Ķīnā. No otras puses, ārvalstu investīcijas Eiropai ir vajadzīgas.
Piesaistot akcionārus no Ķīnas, uzņēmumi var arī uzlabot piekļuvi šīs valsts tirgum, kas it īpaši svarīgi ir autobūvniekiem.
Ja tic “Kuka” jaunā īpašnieka, koncerna “Midea” prezidenta Paula Fanga intervijā laikrakstam “Augsburger Allgemeine” apgalvotajam, priekšstatos par Ķīnas valsti ar “ļaunajiem” nolūkiem esot daudz mitoloģijas. Piemēram, pats “Midea” nemaz neesot tikai Ķīnas investors: “Mēs neatrodamies [Ķīnas] valsts ietekmē. Arī ap divdesmit procentiem mūsu akciju pat pieder ārzemju investoriem.
Ķīnas ekonomika nav monolīts bloks, tai piemīt daudzveidīga struktūra.” Viņš arī uzsvēris, ka “Kuka” ir un palikšot “vācu uzņēmums”, par spīti īpašnieku maiņai. Tāpat “Kuka” neatkarība un liegums klientu un piegādātāju datus nodot tālāk nostiprināts arī pie pārdošanas noslēgtajā līgumā.
Tikmēr pēdējā laikā “Kuka” jaunajiem īpašniekiem jāsāk raizēties par to, cik veiksmīgs patiesībā ir bijis viņu pirkums.
Nesen uzņēmumu pameta tā līdzšinējais vadītājs un pasliktinājušies finansiālie rādītāji.
Viens iespējamais neveiksmju iemesls ir tieši Vācijas auto ražotāju aizdomu pilnā attieksme pret jaunajiem “Kuka” īpašniekiem. Kā liecina laikraksta “WirtschaftsWoche” avoti, autokoncerni, lai saglabātu pēc iespējas lielāku neatkarību, cenšas sadalīt riskus un vairāk pasūtījumu uzticēt “Kuka” konkurentiem, tostarp ārvalstu piegādātājiem.
Viedokļi
Žans Klods Junkers, EK priekšsēdētājs: “Ja kāds ārvalstu, valstij piederošs uzņēmums vēlas iegādāties Eiropas ostu, daļu mūsu kritiskās enerģētikas infrastruktūras vai aizsardzības tehnoloģiju uzņēmumu, tam vajadzētu notikt tikai tad, ja ir nodrošināta pārredzamība, kontrole un diskusija. Politiskā atbildība ir zināt, kas notiek pašu mājas pagalmā, lai mēs spētu vajadzības gadījumā aizsargāt mūsu kolektīvo drošību.”
Emanuels Makrons, Francijas prezidents: “Mums ir jāveic reformas mūsu konkurences politikā, jāizstrādā jauna tirdzniecības politika: ieviest sankcijas jeb aizliegt Eiropā uzņēmumus, kuri ir apdraudējums mūsu stratēģiskajām interesēm un mūsu pamatvērtībām, runājot par vides normām, datu aizsardzību un precīziem nodokļu maksājumiem; kā arī uzņemties dot eiropeisku priekšroku mūsu tirgum un stratēģiskajām industrijām, kā to dara mūsu amerikāņu vai ķīniešu konkurenti.”
