Gribu būt vajadzīga 0
Kas iedvesmo nodoties tik dažādām aktivitātēm? Biruta atbild, ka tā viņa vienkārši jūtas labi. “Protams, gribu ilgāk būt kopā ar bērniem un mazbērniem, būt viņiem vajadzīga. Kopā iet, skriet, braukt ekskursijās. Ja būs švaka veselība, būs cauri…
Kad man bija 65 gadu jubileja, bērni bez manas ziņas noorganizēja lielu balli, sasaucot visus radus un draugus. Dēls teica: sapucējies un atbrauc ciemos! Aizsēja man acis, aizveda un pārsteidza. To visu mūžu atcerēšos,” ar saviļņojumu stāsta Biruta. “Dēls katru gadu visādi mēģina pārsteigt ģimeni. To arī stāstīja izaugsmes kursos – ik pa laikam vajag uzraut augšā emocijas, pārsteigt tuvākos, lai nebūtu garlaicīgi.”
Birutas dzīvesveids tiecas pēc jaunības. “Negribas laist iekšā vecumu. Var izlikties, ka tā nav, bet nekur jau nepazudīs, pienāks, un viss. Tagad jūtos ap gadiem 50. Citi saka: tu izliecies. Bet kas tad tā par izlikšanos?! Citreiz šķiet – šausmas, kas to pasi ir izgudrojis! Varētu dzīvot, nezinot, cik kuram gadu, un balstīties tikai uz savām sajūtām.”
Viena no Birutas mazmeitām mācās 4. klasē, dejo hiphopu un saka vecmāmiņai: Ziemassvētkos patrenēsimies un dejosim abas kopā! “Ja viņa ir ar mieru dejot ar mani, varu pacelties spārnos,” priecājas vecmāmiņa, kurai mazmeita jau iemācījusi dažus soļus.
Agrāk Biruta bija lietvede, dienas pavadīja sēžot. Iespējams, tāpēc tagad gribas vairāk aktivitāšu. “Dejot sāku jau tad, kad vēl strādāju. Es nemaz nesaprotu, kā mūsdienās vispār var būt vesels, ja visa diena jāpavada darbā un tikai vakarā var kārtīgi paēst un izkustēties. Sanāk, ka, tikai aizejot pensijā, var sākt dzīvot veselīgi!”
Ceļš uz vēderdeju
“Kad draudzenei bija slikta veselība, izlasīju, ka sievietēm, lai būtu veselība, nepieciešamas apļveida un gurnu kustības. Radiem un draugiem vēderdeja tomēr šķiet par grūtu, bet vajag izmēģināt vismaz desmit reižu, lai saprastu, cik tas ir forši.
Kad sāku dejot, vēl bija diezgan maz vēderdejotāju pulciņu. Dejoju grupā Paradis pie Valdas Kaupužas. Viņa ir ļoti stingra skolotāja. Stundu un piecpadsmit minūšu intensīvais treniņš paiet bez liekām sarunām un atpūtas pauzēm. Pēc nodarbības sajūta ir fantastiska, tad jūtos atpūtusies. Vēderdejas patīk, jo nav jājūtas atkarīgai un jāgaida, kad uzlūgs kāds vīrietis. Patīk arī Austrumu mūzika un šķindošie lakati.
Pēdējā deja, ko iemācījāmies, bija Ingus Pētersona dziedātā Zelta dziesma. Uzstājāmies Siguldā, Jēkabpilī. Kad gatavojamies koncertiem, ir lielāka motivācija apgūt deju. Uzstāties gan man nepatīk, jo nervozēju. Citas dalībnieces ir par mani vismaz desmit gadu jaunākas. Bet, ja atteikšos uzstāties, nespēšu dejot vienā līmenī ar citām.”
