“Nelaist iekšā vecumu!” Biruta Pāvilsone 71 gada vecumā dejo vēderdejas, slēpo, mācās 0
Ja februārī pietrūkst iedvesmas un motivācijas uzsākt kādu interesantu nodarbi, iepazīstoties ar sparīgās Birutas Pāvilsones dzīvesveidu, tā vien gribēsies papildināt darāmā sarakstu. Enerģiskā sieviete 71 gada vecumā slēpo, nūjo, vingro, dejo, piedalās jaunos izaicinājumos, nometnēs, kursos, nodarbībās. Devos ciemos iepazīties.
Vecmāmiņa masierīte
Jaunība neesot bijis visaktīvākais Birutas dzīves periods. Neparastiem izaicinājumiem viņa pievērsusies tikai ap 50 gadu vecumu. “Tas bija laiks, kad nomira vīrs. Paliku viena un meklēju visādas nodarbes, kā padarīt dzīvi interesantāku. Piedalījos personības attīstības kursos, redzes uzlabošanas kursos, jogas trīs dienu apmācībā. Man patīk pamēģināt, uzzināt kaut ko jaunu. Izgāju arī masāžas kursus un sāku aicināt uz masāžām paziņas. Ja būtu mazliet jaunāka, veidotu savu biznesu, bet tagad masēju tikai ģimenes lokā. Mazākie mazbērni to grib katru vakaru, citādi neiet gulēt,” ar prieku stāsta vecmāmiņa. “Viena no manām mazmeitām, Liene Bondare, ir Latvijas kalnu slēpošanas izlasē, tāpēc meitas ģimenē ir daudz sarunu par slēpošanu un kalniem. Pirms astoņiem gadiem izdomāju, ka arī pati pamēģināšu kalnu slēpošanu. Mazliet to apguvu, mēs pat aizbraucām uz Somiju, kur kalni ir lēzenāki un slēpot ir patīkami. Pēc tam bijām Siguldā, kur iepriekš laikam bija notikušas kādas sacensības. Uz stāvajiem, izdangātajiem kalniem salauzu kāju. Šai nodarbei pieliku punktu. Tagad dodu priekšroku distanču slēpošanai. Kādu laiku braucu slēpot uz mežu, bet tur biedē suņi. Tagad izmantoju iespēju slēpot pie Uzvaras pieminekļa.
Bija brīdis, kad apguvu līnijdejas, apmeklēju baseinu. Vasarā peldos jūrā, Daugavā un Ozolnieku dīķī, tur netālu dzīvo mani mazbērni. Āliņģos gan nepeldu. Ar aukstumu nemāku sadraudzēties. Mēģinu rūdīties vannā, pāris sekunžu patecinu auksto ūdeni un tad kliegdama bēgu prom. Brīvdienās ar draudzenēm braucam uz jūrmalu nūjot. Mazliet viņas apmācu, tad esmu aizņemta, apmierināta. Ļoti daudz laika veltu mazbērniem.”
Gribu būt vajadzīga
Kas iedvesmo nodoties tik dažādām aktivitātēm? Biruta atbild, ka tā viņa vienkārši jūtas labi. “Protams, gribu ilgāk būt kopā ar bērniem un mazbērniem, būt viņiem vajadzīga. Kopā iet, skriet, braukt ekskursijās. Ja būs švaka veselība, būs cauri…
Kad man bija 65 gadu jubileja, bērni bez manas ziņas noorganizēja lielu balli, sasaucot visus radus un draugus. Dēls teica: sapucējies un atbrauc ciemos! Aizsēja man acis, aizveda un pārsteidza. To visu mūžu atcerēšos,” ar saviļņojumu stāsta Biruta. “Dēls katru gadu visādi mēģina pārsteigt ģimeni. To arī stāstīja izaugsmes kursos – ik pa laikam vajag uzraut augšā emocijas, pārsteigt tuvākos, lai nebūtu garlaicīgi.”
Birutas dzīvesveids tiecas pēc jaunības. “Negribas laist iekšā vecumu. Var izlikties, ka tā nav, bet nekur jau nepazudīs, pienāks, un viss. Tagad jūtos ap gadiem 50. Citi saka: tu izliecies. Bet kas tad tā par izlikšanos?! Citreiz šķiet – šausmas, kas to pasi ir izgudrojis! Varētu dzīvot, nezinot, cik kuram gadu, un balstīties tikai uz savām sajūtām.”
Viena no Birutas mazmeitām mācās 4. klasē, dejo hiphopu un saka vecmāmiņai: Ziemassvētkos patrenēsimies un dejosim abas kopā! “Ja viņa ir ar mieru dejot ar mani, varu pacelties spārnos,” priecājas vecmāmiņa, kurai mazmeita jau iemācījusi dažus soļus.Agrāk Biruta bija lietvede, dienas pavadīja sēžot. Iespējams, tāpēc tagad gribas vairāk aktivitāšu. “Dejot sāku jau tad, kad vēl strādāju. Es nemaz nesaprotu, kā mūsdienās vispār var būt vesels, ja visa diena jāpavada darbā un tikai vakarā var kārtīgi paēst un izkustēties. Sanāk, ka, tikai aizejot pensijā, var sākt dzīvot veselīgi!”
